lasiiju zum tekstu par vabolju lasiishanu un nepatikaa saravos. man no vinjaam gandriiz vai nelabi paliek, liekas taadas pretiigas, un vienmeer ir sajuuta, ka saliidiis zaabakos. pat nezinu, kaapeec. vabolju lasiishana manaa uztveree ir viens no nepatiikamaakajiem lauku darbiem. tad jau labaak burkaanus raveet un sienu graabt. lai gan, protams, jaatziist, ka peedeejos gados vieniigais, kur esmu pielikusi savu roku lauku nerimstoshajos darbos, ir kartupelju lasiishana. bet tas jau parasti taapat par tusinju izveershas - traktors visu izrushina, atliek tikai pacelt un samest spainii, pa to laiku runaajoties ar tuvaak esosho radagabalu. bet tas viss jau attiecas uz rudeni. veel ir vasara, salda un silta. uz meeles nekuust, bet plauxtaas gan. jau ir mellenju iekraasots violets piens brokastu shkjiivii, jau smarzho gailenju meerce, bet cuuku pupas es veel izliekos neredzam un eju garaam ar saldeejumu rokaa.