Akcija Glābsim Jāni [un līdz ar to arī manu veselo saprātu] ir noslēgusies ar daļējiem panākumiem. Noliekot 60 eiro par universālo adapteri, Jānīts funkcionē. Mans saprāts savukārt nevar attapties un vēl aizvien blisina acis [saprātiem ir acis? manam javno ir], nespējot aptvert iepriekšminētās naudas summas vēso noskaitīšanu un skatu, kā banknotītes aprija MediaMarkt kase. Welcome to the world of oatmeal! Farewell to daži jauni apģērba gabali, lašmaizītes un citi sīkumi.
Visu šito es izdomāju, nikni minot pedāļus, kad stūrēju mājās no lielveikala, un vērojot sastrēgumu, kas bija izveidojies pirms kreisā pagrieziena uz to pašu lielveikalu aptuveni divu milzu kvartālu garumā. Tas viss būtu ok, saprāts nav zaķis, neaizbēgs. Bet tagad, saspraužos visus daiktus tiem paredzētajos caurumos [ha, humors strādā], izrādās, ka mans afigenna krutais adapteris izdod dīvainas skaņas, tādu kā megaklusu kraksķēšanu vai sprakšķēšanu. A moš jams vienk nosalis bija. Vairs nesprakšķ. Bet tas jau man netraucēs katru vakaru pirms aizmigšanas domāt par visādiem īpatniem stāstiem par to, kā ļaudis sadeg paši savās gultās, un apsvērt iespēju nospert no kopmītņu kāpņu telpas to sarkano uzparikti [nu, to pašu, ugunsdzēšamo] un pieņemt par gultasbiedru.