Pirms brīža vietējā veikalā gandrīz saskrējos ar kkādiem purniņiem no iepriekšējā pasākuma. Jā, jā, no tā paša, kur bija īpatņi zaļās parūkās, uguņošana, tikai viena policijas vizīte un ko īsuma un konkrētības labad dēvēja par Vodka-Party. Es ļoti izmanīgi iespēju aizslīdēt no dārzeņu stenda līdz siera plauktam, tad no turienes līdaciņā, nē, bet uz-mani-nekas-neattiecas solī aizdevos līdz vīna plauktam, kur desmit minūtes uzcītīgi pētīju sortimentu, ļoti profesionāli izliekoties, ka nespēju izvēlēties starp Dornfelder Rotwein un kkādu Merlot. Kaut arī man nav ne mazākās sajēgas par vīniem. Manis pēc pie zivs var dzert spraitu un vīna pudeles izmantot kā puķu vāzes. Kad devos kases virzienā, veikals bija 'drošs', respektīvi, nebija neviena, kas apdraudētu manu svētlaimīgo pastaigu starp picas saldētavām reti briesmīgā paskatā. Un, kad es saku reti briesmīgā paskatā, tas patiešām nozīmē bikses, kas šļūk nost, bet kurās es jūtos afigenna ērti, 2,5 pumpas uz pieres, aizlijušas brilles, ja ne atomkaru, tad vismaz sipaju sacelšanos matu vietā. Kkā tā.
Mani nerausta, ka es 24-7 neizskatos tā, kā izskatījos ballītē piektdienas vakarā. Tas, ka mani varētu atpazīt, man nesagādāja nekādas problēmas. Manis izvēlētās taktikas patiesais cēlonis bija tas, ka mani varētu neatpazīt.