Reiz es Rostokā devos mājup. Šķiet, ka tas bija pēc Ziemassvētku ballītes, kas tika pavadīta trīs megalielu vīna pudeļu un divu citu tādu pašu šajā laikā Rostokā palikušu pilsoņu sabiedrībā. [A tajā laikā tauta bija mājās visās savās Indonēzijās, Francijās un sazin kur vēl. Tikai daži nīkuļi, to skaitā arī es, bija palikuši uz vietas.] Es tātad aptuveni septiņos vai astoņos no rīta laimīgi tipināju uz tramvaja, fui, nē, štrāsenbāņa pieturu Ēriha Šlēzingera ielā un, klausoties mp3, itin paskaļi dūcu līdzi visam savam līdzīgās nakts gaitās ietrenētajam repertuāram. Tai brīdī man garām gāja kāds vācu puisietis, kas uz mani skatījās tik pagalam dīvaini, ka es nenoturējos un viņam pajautāju: "Vai tiešām Tev liekas tik savādi, ka kāds no rīta iet uz mājām un skaļi dzied?" Viņš paskatījās uz mani kā uz pavisam jukušu būtni un atteica: "Zini, jā, man tas patiešām liekas dīvaini." A ko es padomāju - wot, lohs, tas taču galīgi nav dīvaini.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: