Naitlaifs
Kauču sitiet mani nost, bet man tik ļoti patīk Rīga.
Gāju es uz veikalu, lai iepirktu smēķus, kkādus graužamos, fantas un tā, kroch, visu mājinieku prasības pēc naksnīgajām uzkodām man vajadzētu izpildīt ar šo gājienu. Ā, hmm, desmit saldējumi arī jāpērk. Nē, man nav 10 gab mājinieku, vienk katrs var apēst krietnu daudzumu iepriekšminētās vielas.
Laimīgi piezemējos pagalmā pēc tripa pa pilnīgi tumšu trepjtelpu. Skērī nav, nē, jo lejā apsargs. Viņš īstenībā ir baisi neattapīgs, vienmēr skatās uz mani tā, it kā redzētu mani pirmo reizi i nezinātu, ka es te arī dzīvāju. A moš pie vainas manas mūžīgās metamorfozes - viendien [drīzāk viennakt] staigāju apkārt kā itin glīts skuķis, citkārt atkal spurīgs, briļļains radījums biksēs, kas smagi par lielu [ir man tāda mājas klozīte].
Wot jā. Nogāju uz veikalu, a tur neverending tusiņš, jo šitais ūķis naktīs šmigu tirgo. Izrādās, ka tusiņš ne parastais, bet tematiskais - visi gaida, kad beigsies pārtraukums. Teorētiski man būtu tur jāgaida 20 min, kas arī būtu ok, ja man kāds smēķis līdzi būtu paķēries, bet nerēķinājos taču, ka būs saviesīgs pasākums. Nācu vien apcerīgi mājās, lai godīgi pie kompja atsēdētu savu termiņu.
Tātad par ko tāds sentiments parāva. Tauta daudz un dažāda tur - gan īpatņi, gan vietējais zieds, gan tauta vulgaris. Uzzināju, ka 'ta kvadratnaja dura, kotoraja tam tjeperj djenjgi schitajet, vo obuvnom magazine tut rjadom rabotajet'. Ļaudis gan pauda savu neapmierinātību ar status quo, gan arī vienk kavēja laiku.
Te ir dzīvība. Te ir troksnis un mašīnas. Te ir sava nakts dzīve, kas man patīk. Ne īsti piedalīties tajā, bet zināt, ka tas viss ir. Savā veidā izjūtu vajadzību pēc visa šitā nakts trokšņa, citādi šķiet, ka dzīve stājas. Nenoliedzami, te ir milzum daudz ļaunuma un vardarbības, bet, ja no tā izvairās, ja ar to nesastopas, tad šī pat ne fasāde, bet vienk puslīdz normālā aprakstītās parādības daļa mani saista.
Un jā, citur tā arī ir tb ne tikai mūsvalsts metropoles pašā centrā, bet es taču esmu te.