Dazhu peedeejo meeneshu laikaa ir saakushas atrasties atminjas. Shkjiet, ka biju taas vienk noblokjeejusi. Nee, nav shkjiet, taa bija, es vienk neljaavu sev domaat. Ja reizeem kkas atnaaca atminjaa, tad vardarbiigi nogruudu to visu tur, kaut kur, lai nenaak, nemoka, neshausmina, neliek pat iedomaaties. Ilgi es taa dariiju. Skataamgabali noteikti ir vienk rezultaats.
Tagad es ljauju sev atcereeties, taapeec reizeem kkas atnaak. Es atceros to, ka neskaitaamas reizes soliiju sev un tikai sev, ka es centiishos visu labot, centiishos peec labaakaas sirdsapzinjas, saakshu visu no saakuma, jo es to gribeeju, tik ljoti gribeeju. Vai arii vienk uzskatiiju par vajadziigu esam. Vai arii neredzeeju citu iespeeju. Tb iespeejas bija - dziivot taa, kaa dziivoju, vai meegjinaat padariit to dziivi labaaku. Nee, pat ne labaaku, bet taadu, kaadu es gribeetu savu dziivi esam. Es arii centos. Dienu, divas.. Neatceros. Atceros vien to, ka meegjinaaju atkal un atkal, un atkal. Liidz kaadaa briidii vienk paartraucu. Un dziivoju. Dziivoju? Njifiga. Viss labs, kas labi beidzas, tas nu ir fakts.
Es tieshaam to visu labpraataak aizmirstu un nekad vairs par to nedomaatu. Bet tas nebuutu godiigi. Tas buutu necieniigi un gljeevi. Lai vai ko es tagad par to visu domaatu, taa bija un izmainiit to vairs nevar. Man ir pieredze. Kaa vajag un kaa nevajag. Es neredzu daudz laba, ko es buutu ieguvusi. Arii daudz slikta nee. Pozitiivi. Tas, ka es vispaar ljauju sev to visu apdomaat, ir pozitiivi.