Cik grūti ir aiziet no dzejas
Un pievērsties ikdienai savai,
Un, izpūšot saltumā dūmus,
Strādāt nākotnei tavai.

Pildspalvas gals nu jau raustās
Lampiņas siltajā gaismā,
Tik domas kā spēkrati aši
Aizved no vīzijas baismās,

Kā sadiltu muskuļu spēks,
Ja dzejas grēkam es ļautos.
Cits paņemtu melnāko bisi,
Bez prieka - tas nošautos.

Ne tāpēc es negribu smakt,
Man dzejas trūkums ir nieks.
Celt mājas uz zemes un gaisā
Varbūt ir vienvienīgs prieks.