Sauc mani skaļāk
Man ļoti patika Lāčplēsis, ļoti. Visi brangi dziedāja. Koris bija lielisks. Orķestris super blieza un diriģents bija reāli stilīgs.
Tur bija skatuve, bet uz skatuves nevis notika izrāde, bet sēdēja orķestris. Ap orķestri bija tāda kā kvadrātaina modes skates mēle, pa kuru savu dziedājumu laikā vienkārši pastaigājās dziedātāji - viņi tā kā atnāca no vienas puses un tad aizgāja prom.
Un tieši tas, kas citiem nepatika, man reāli patika. Man tiešām patika tā iešana no vienas skatuves puses uz otru - sak, es te vienkārši padziedāšu, jo tāpat mēs visi zinām, kā te izskatās, kur es esmu un kurp došos, respektīvi, te patiešām nav vajadzības pēc dekorācijām vai nopietnākas horeogrāfijas. Tāds open-minded minimālisms, kur pietiek ar simbolu, puzuri, aptetovētu galvu, jo mēs visi taču zinām [un pašlaik tieši dzirdam] sūtību un būtību. Īpaši Teicējam piestāvēja šī tekalēšana - tā viņš tur ar garu Gendalfa spieķi virzījās pa skatuvi un runāja par lietu, lai pēc tam uzrastos pa vidu korim. Tāpat citu lomu plastiskā vienkāršība ļāva izcelties jodu māžībām, ļāva to sīkmaņu tirināšanos uztvert kā maķenīt smieklīgu, nevis draudīgu.
Un ar gaismām tas pats - kā ar prožektoru stariem cēla augšā grimušo pili, manuprāt, bija vienkārši, bet lieliski, kā sliktajiem vienmēr fonā bija sarkanās gaismas, bet labajiem - gaišās un zaļās, un tad, hops, sarkanā krāsa pēkšņi uzrodas arī Lāčplēša dziedājumā, jo "dod viņiem arī naidu". Un naidnieka meklēšana zālē ar lukturīšiem bija smalka, un likteņupe Daugava, kas brīdī, kad jaunie varoņi lavās uz Aizkraukli, tecēja pa arēnas malām, un daudzi citi tādi sīkumi bija patīkami niansēti.
Tikai divas lietas, par ko es mazliet sūrojos, ir: 1) video lielajā kubā zāles vidū bija ar spēcīgi manāmu laika nobīdi, tracinoši. Bet tāpat es vairāk skatījos uz skatuvi; 2) man gribas, lai visi vienmēr dzied tāpat kā oriģinālā, like, identiski, ar tādiem pašiem uzsvariem, elpas vilcieniem un šermuļiem, un, kad tā nav, man ir jāpiespiež sevi ļaut citai versijai sev patikt. Bet. Būtu jānotiek ļoti daudz kam, lai man nepatiktu Lāčplēsis. Man ļoti patīk tā mūzika un vārdi un, ja dzied labi, tad man ar to reāli pietiek. (Tā bija mana go to pavadošā mūzika kilometriem garos velobraucienos, kad es studēju Vācijā. Iedomājieties, tāds neprasmīgs latvju rūķis kā es, kam Vācija iemācīja braukt ar riteni un dzert alu, minas pa bezpersoniskiem, turīgiem, neinteresantiem vācu mazpilsētu industriālajiem rajoniem un ausīs skan Tas ir laiks un Laimdotas baltā maģija. Un tā bieži un daudz.)
Nu, ok, būsim godīgi, Dons vizuāli ļoti nav Lāčplēsis, bet dziedāja viņš lieliski vareni (izņemot dažās vietās, kur prasījās vēl varenāk). Bet, galu galā, mūsdienu lāčplēši fiziskajos rādījumos taču ir mazliet citādi nekā sendienās, ne?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: