Viņnedēļ lidoju mājup no izstādes Vācijā un tiku pie izbīļa Frankfurtes lidostā.
Pie drošības kontroles visu kā parasti jau laikus biju sagatavojusi, sapakojusi, caurspīdīgaizspiežammaisiņojusi un veicīgi izplāju mantas pa slīdlenti, izgāju ķermeņa skeneri bez nevienas piezīmes un ar laipniem smaidiem no visām pusēm un sāku gaidīt mantas. Gaidu vienu dienu, divas labu brīdi, nekas nenāk pa to lenti laukā no čemodānu skenera. Ieskatos tai viņu ekrānā, redzu, ka tur pamatīgi pēta vienu koferi. Pēta, pēta, vizina to koferi šurpu turpu, nu es ar sāku pētīt, skatos, kas viņiem tur notiek. Bet tur kaut kādi savienoti vadiņi redzami tai koferī, kaut kādi četrstūraini bloki, nevar saprast, bet vispār, jāatzīst, aizdomīgi, jānudien, izskatās pēc kaut kāda spridzekļa. Un tieši tajā brīdī man pielec, kas tas par koferi un kas tas par spridzekli - TAS IR MANS KOFERIS! Un četrstūrainā manta ar vadiņiem ir viens tāds skeneris, ko man vajadzēja izstādē uzņēmuma jaunumu prezentācijā un ko es muļķīgā kārtā aizmirsu izņemt no rokas bagāžas un laist caur skeneri kā elektroierīci. (Lidojot turp no LV, arī biju aizmirsusi, bet ne čiku, ne grabu, nez kāpēc. Varbūt arī tāpēc īpaši neiespringu un pavisam aizmirsu, ka vajadzētu tak izņemt no somas.)
Nu es sapratu, ka labi nav, jo ap slīdlenti lēnām saradās Polizei un cilvēki uz mani sāka aizdomīgi blenzt. Sarku un bālēju, un mēģināju vienlaikus izskatīties mazliet nokaunējusies, par sevi pārliecināta, maķenīt vainīga un ļoti rāma. Pa to laiku cilvēku rinda aiz manis, ieskaitot to visu jau uz slīdlentes uzkrautās mantas, tika forvardēti uz citām lentām, un kāds beidzot sāka ar mani runāt, ne pārāk jau vairs laipni, paņēma dokumentus, un informēja, ka sauc nopietnāku policiju.
Es jau pa šo laiku vairs īpaši satraukta nebiju, jo zināju, ka lielākoties esmu bez grēka - tikai aizmirsusi izņemt uz pārbaudi no somas tiešām nevainīgu elektroiekārtu. Kas gan varēja būt sliktākais, kas notiktu? Man atņemtu skeneri? Tak lai. Nokavētu lidmašīnu? Ha, varētu neiet uz auditu nākamajā dienā darbā. Bet nu ok, beidzot man pajautāja, kas tas tāds vispār ir tai somā, uz ko es rāmi un godīgi atbildēja, ka ienākošās un izejošās gaisa plūsmas skeneris, ko mūsu uzņēmums demonstrēja tādā un šitādā izstādē un ko es tikai aizmirsu izņemt no somas.
Nu, un neskatoties uz to, ka man aiz muguras stāvēja policists ar automātisko ieroci un ka manu koferi neviens vaļā nevēra līdz brīdim, kad tika paveikts sprāgstvielu tests (ar kaut kādu mazu lapeli un iekārtiņu turpat blakus), un ka tad, kad to koferi atvēra, viņi vēlreiz veica sprāgstvielu testu jau atvērtām mantām, sajutu, ka viss būs ok - laikam jau tomēr mans nu jau vairākkārt atkārtotais, ļoti konsistentais stāsts un korporatīvajā blūzītē tērptais stāvs lika visiem iesaistītajiem atslābt, mierīgi izplunderēt manu koferi, palaist mantas pa daļām caur bagāžas skeneri un secināt, ka viss ok.
Visiem viss arī bija ok, izņemot manam koferim - zinot, ka Vācijā pirkšu kādu jaunu spēli, ar apdomu bija ņēmusi līdzi komandējumā maz mantu, lai, atpakaļ lidojot, mierīgi varētu iekraut vēl to. Nopirku divas, tāpēc mans rokas bagāžas krāmējums bija ļoti pārdomāts, kompakts un blīvs. Bēet nu, neko, ar izplunderētu koferi laidos lapās, kamēr nav pārdomājuši, nolīdu kaut kādā stūrī, ar gara spēku un ļoti dusmīgu rāvējslēdzēju aizdabūju ciet to koferi un visu atlikušo ceļojuma laiku samierinājos ar krītelējošu, nestabilu bagāžu.
Vismaz uz lidojumu vairs nebija jāgaida it necik ilgi.