Es aizbraucu nedēļu ilgā komandējumā bez matu sukas. Visu nedēļu ķemmēju matus ar knaģi, nu, to ietaisi, ar ko ērkuli padara prezentablāku, savācot visu to čupu nekārtīgā bizē un tad piespaužot pie galvas. Nopirkt jaunu matu suku es, protams, neapsvēru, jo biju nopirkusi divas jaunas galda spēles, kas manu jau tā pārpildīto rokas bagāžu padarīja par tādu, ko Diseldorfas lidostā nācās vēlreiz vērt vaļā, nopirkt kaut kādu nieku djūtīfrijā, tai nopirktajā maisiņā iepakāt daļu no bagāžas, tad apsēsties uz kofera un dabūt ciet. Veiksmīgi, protams, tikai nācās izmest ārā visādas gandrīz beigušās mantas, tur dezodorantu, pūderi un taml.
Tikpat veiksmīgi nedēļas vidū aizgāju iestrēbt alu vecpilsētā un Reinas promenāde bija burvīga, laiks bija neticami lielisks, es tur pastaigāju bez žaketes un - lo and behold - jau tajā pašā vakarā kaklā iemetās tāds skrāpis, ka atlikušās divas dienas nostaigāju uz zviedru ekvivalenta locketsam, kas, jāatzīst, palīdzēja, bet mājās lidojums bija baiss, kā to zinās ikviens, kam lidojot maķenīt sāp ausis, jo aussāpētājiem lidot mājās, kad ir saaukstēšanās, ir zināms pārbaudījums. Nolaižoties es aiz sāpēm gandrīz nograuzu lidkrēslam rokubalstu un sāku kaut ko atkal dzirdēt tikai pēc labām 40 minūtēm tuvākajā benzīntankā, kur mašīnai bija jāuzpilda no stāvēšanas patukšā riepa.
Tak viss bija veiksmīgi, to es zināju jau tad, kad turpceļā uz lidostu mani par ātruma pārsniegšanu (120 km/h 90 km/h vietā ārpus pilsētas) bija apturējusi šitā netrafarētā policijas mašīna un soda vietā iedeva man brīdinājumu. Ne tikvien ka iedeva brīdinājumu, bet pat pierakstīja man mazāku pārkāpumu, lai varētu brīdināt, ne sodīt. Tā nu mājās es devos ļoti rāmi, jo mašīnai papildus patukšajai riepai bija beigusies viena no tuvajām gaismām.
Vispār meh, kakla skrāpis pārvērtās par reālu saaukstēšanos, darbā darbu kaudzēm un, ja kāds man pajautās, vai es ārzemēs labi atpūtos (tā viņi te mēdz darīt, skauģēni nejaukie), es viņiem nograuzīšu galvu.