Lauva, ragana un drēbju skapis
Par drēbju skapjiem tātad - es nekārtoju drēbju skapi nu jau hroniski, tāpēc kā pēc grāmatām man ir kaut kāds diezgan mazs skaits drēbju, kas ir apritē un ko es nēsāju visvairāk un visbiežāk, viss pārējais ir nogrimis aizmirstībā skapī, un nu jau divas reizes es esmu nevis sakārtojusi to skapi, bet nopirkusi jaunas drēbes. Kā Skopumfīlds Nezinītī uz Mēness - kad viņam vairs nebija kalpotāju, viņš nevis mazgāja traukus, bet vienkārši izmantoja visus tos traukus, kas viņam bija. Ko viņš pēc tam darīja, neatceros, laikam gāja uz restorāniem. (Bet man vajadzēja jaunas drēbes, vismaz mazliet.)
Un par nabaga sieviešu apspiestību runājot - jā, man ir sūdzība. Pati esmu vainīga, bet tāpat man ir sūdzība.
Es nopirku kleitu - tumši zilu, diezgan solīdu, ļoti izskatīgu un padārgu kleitu. Man īsti nav uz darbu velkamu kleitu, ja neskaita vasaras kleitas, tāpēc es biju diezgan priecīga, ka nu gan būs vismaz viena. Tagad vakar vienos viesos ejot, uzvilku to kleitu, un ko domājies? Tā vēl aizvien ir tumši zila un ļoti izskatīga, bet man tai kleitā ir viens milzīgs dibens. Jā, labs, izskatīgs, foršs dibens, bet ļoti uzkrītošs un diezgan apspīlēts. No priekšpuses tā kleita ir rāma un eleganta kā agra rudens pēcpusdiena ēnainā Velnezera ielokā, bet no mugurpuses - kaut kāda kardašianu parodija. Un sūdzība ir tajā, ka es to kleitu uz darbu nevilkšu. Nav solīdi. Kāds vēl kaut ko padomās. Es varētu pati neradīt sev nelīdztiesību (vai vienkārši iedomas) un vilkt gan, bet es taču to nedarīšu.