In the lobby in ten
Es jums gribēju pastāstīt par to, kā man gāja vienā lielā izstādē (resp., trade fair) iekš Ķelnes Vācijā - man gāja tik aizņemti, ka līdz pat pēdējam vakaram šķita, ka katedrāli es redzēšu vien pa taksometra logu, bet tak nē, tomēr izdevās iešmaukt vienu draņķīgu korporatīvu selfiju telefonā ar Domu fonā pēc tam, kad mūsējs valdes priekšsēdētājs izdomāja, ka pēc šausmīgi stīvām un garlaicīgām vakariņām ar briesmīgi bagātiem ķīniešiem vajag aizdoties uz kaut kādu vietējiem mērogiem leģendāru džeza klubu, ko mēs, protams, arī darījām, kaut arī es, protams, tikai gribēju gulēt un man pēc trešās dienas tai izstādē tik drausmīgi sāpēja kājas, ka salīdzinoši klusākos brīžos es kaucu uz mēnesi halles griestiem.
Man gāja visādi, bet pamatā man nebija itin neviena brīža novērtēt ļoti skaisto un komfortablo viesnīcas numuru (tur bija duša, kas pa īstam gāžas no griestiem, bet nē, es līdz tam netiku, izmantoju tikai parasto), brokastīm - izcili grandiozām viesnīcas brokastīm - es atvēlēju dažas minūtes, lai iestrēbtu vienu kafiju un apēstu kruasānu ar sieru, kaut arī būtu varējusi tur sēdēt, nez, stundu kā minimums un stumt iekšā visus tos gardumus, kas tur bija. Es visu dienu strādāju izstādē un katru vakaru (ēm, nakti?) bija pa 1-2 neformālākiem pasākumiem ar ķīniešiem, amerikāņiem, hiltoniem, lobībāriem, taksometriem, pompozām sarunām par golfu, vīniem, izejmateriāliem un visādu citādu figņu. Visam tam pa vidu es katrā brīvā brīdī vēru vaļā e-pastu un mēģināju kaut cik izdarīt ikdienīgākus darbus, kas man, protams, neizdevās. Un galvenais, man nebija laika pašai izstaigāt izstādi un savākties auduma maisiņus, ko es parasti daru un kas man ļoti patīk.
Un tā nu gala beigās sanāk, ka man tas pasākums tomēr vairāk nepatika nekā patika. Man ļoti daudz kas patika, bet man vienkārši nesanāca laika to novērtēt.
Bet es vismaz vienreiz pabraukājos ar s-bāni - tiklīdz atlidoju, devos uz halli ar visu savu grabošo rokasbagāžu un, tā kā vēl nenojautu, ka piedžoinot vāveres ritenim vajadzēja jau tajā pašā brīdī un lekt taksī, es rāmu garu nopirku biļeti par EUR 2,80 un vēroju pelēko Ķelni.
Man gan patika tas, ka prombraukšanas steigā, kad no darba traucos uz lidostu, es kaut kādā kosmosā darba datoru vienkārši iemetu rokasbagāžā, pilnīgi aizmirstot, ka man taču vajadzēs datorsomu. Tā ja, nākamajā rītā uz izstādi es devos ar pār plecu pārmestu Radisson viesnīcas plastmasas maisiņu, kas oriģināli paredzēts netīrās veļas nodošanai un kas it labi pārnēsāja datoru. Un vēl es no viesnīcas minibāra, kas, starp citu, bija aprīkots ar sensoriem, kas reaģē, ja kaut kas tiek izņemts no turienes, un pieskaita to rēķinam, nozagu trauciņu, lai izstādē mūsu stendā būtu, kur nolikt konfektītes.