Ir kaut kas tomēr gaisā, nu, tāds nelāgs un drūms, un vājš. Pavasari, nāc žiglāk.
Mēs gribējām Lieldienas tā pa mierīgo, pa mājām, ar spēlēm un vīnu, un filmām, un gardām lietām. Tā vietā mums ir viens ļoti slims susurs un viens ļoti nobijies susurs. Tā nu mēs te jau trešo dienu esam ieslēgušies mājās un aiz aizkariem noslēpušies kā vampīriņi, bet temperatūra ar katru dienu tikai kāpj. Un ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis nestrādā un ātrie, kad tiem piezvana, saka, ka būs ok, tas tāds temperatūras vīruss, drīz pāries. Bet mīļums nu guļ un guļ, un guļ, un, kad neguļ, sataisa temperatūru skotu slimnīcas apsildei.
Nē, nu jau ir labāk, pat mazliet tikām godāt visu brīnišķīgajai nedēļas nogalei sagatavoto ledusskapi, un uz vienas no olām ir Saurona Sarumana roka un viņa pagaidām uzvar visas divas citas olas. Un man visu laiku gribas ēst, tā nu katru reizi, kad atnāku uz virtuvi pēc ūdens, tējas, tabletes, etc., es pie ledusskapa pa kluso izvelku no kastītes mazsālīto lasi un ēdu nost.
Un es nebaidītos no temperatūras, no normālas, pazīstamas temperatūras kopā ar šausmīgām iesnām vai klepu, bet te ir tikai temperatūra, un viss.