/Spoiler alert: īdēšana vieglā formā on/
Galva sāp, galva sāp, viss riebjas, fui pē.
Iedomā, pirms 26 stundām es gulšņāju Iecavas upes krastā diezgan mazapģērbtā agregātstāvoklī, lēnām malkoju cidoniju dzērienu, cīnījos ar skudrām, zieķējos ar saules krēmu, spēlējos ar robotiem, tad mēs ēdām saldējumu kāda mazmiesta rotaļu laukumā, tad braucām mājās ar logiem vaļā un sauli sejā, un ēdām auksto zupu, un spēlējām spēles, un skatījāmies filmas, un lasījām par NBA, un viss bija skaistīīī.
Un šodien, šodien ir kaut kāda bakstīšanās un bikstīšanās par failiem, formātiem, cenām, termiņiem, tas nav labi un šitas nav paspēts, un to vēl vajag, un kas būs ar vēl to tur. Un parasti man tas netraucē. Parasti es labi tieku galā ar parastiem pirmdienas stresiem.
Bet šodien man gribas, kaut es būtu darījusi zinātni, nevis gājusi darbu pēc naudas, un prātojusi, kāpēc Ansis 1408. gadā pēc Kristus tai svētdienā pēc svētā Pētera un Pāvila dienas, pārdodot savu šķūnīti Hermanim, dabūja ierakstu zemesgrāmatā, ka šķūnītis atradās nevis "pēc adreses" tādas un šitādas, bet "pretī vecā Matiasa, tā tirgotāja, mājai". [Un nedabūt par to naudu.]
Man gribas sēdēt mājās un tulkot filmas. [Un dabūt par to maz naudas.]
Man galīgi negribas atbildību un bakstīties, un bakstīt citus, lai viņi bakstās.
Laikam pavasaris mani šitā sadumpojis.