Ziņo Mērija Popinsa
Mūsgalā Andreja sturme maķenīt nokavējās, tālab ar lielu sparu atlīdzināja par nosebošanos ar vēl jo brangāku pūteni. Kāpņu telpas trubā bija iemitinājies sirdīgs lietuvēns, kas visu nakti spēlēja drum'n'bass, bet guļamistabas logi tirinājās kā... tirinājās kā... nu, kā stikli stiprā vējā.
Vakar draugi atgriezās no ceļojuma uz kādu Austrijas kūrortu un spilgtākie iespaidi gan bija gleznainie dabas skati, tak otro vietu godam ieņēma tas, ka 'viņi taču tur staigā pliki! saunā iet pliki! sēžu es spa, bet man garām viss tāds stalts un izslējies noiet viens tāds, nu, tāds!! un viss tur karājas! un ko man?!'. Tā nu mēs tikai ap pulksten vieniem atgriezāmies sētsvidū un īso distanci no mašīnas līdz kāpņu telpai droši varēja veikt pa gaisu - gan ātrāk, gan, kā sacīt jāsaka, klimatiskajiem apstākļiem piemērotāk.
Naktī divas reizes modos un no tiesas gāju pie loga skatīties, kādus leņķus izpilda apkārtnes koki, jo bijos [vai cerēju], ka no rīta būs nopietna stihija, sak, varbūt darbu atcels. Stihija, protams, bija, uz vilcienu gājām kā mazie nazīši.