Kaut kādos prāta apcirkņos uz īstenības un fantāziju robežas laidelējas atmiņas par studiju gadu septembriem Rīgas vakaros, ko pavadījām, āra kafejnīcās omulīgi malkojot karstos balzamus [jo pavēsi taču!], par oktobra pirmo zelta rudenīgo pusi, kā apsildei pat Turaidas skatu torņa augšā pietika ar termokrūzi rokās. Kas tas notiek, ka tagad septembrī gribas tikai mājās zem segas? Kāpēc Noass būvē jaunu šķirstu un bruņurupucis lien tumšos stūros? Tas rudens sajucis prātā vai es nupatiņās esmu ekspektācijas par augstu sabīdījusi?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: