Maz vajag lielam, lielam priekam - mašīna ir atpakaļ no servisa, Kaijiņa mīļotā, viss strādā un ir forši. Laikam tikpat maz vajag lielam, lielam besim, jo brīnišķā mašīna šobrīd viena pati skumst Maximas stāvvietā, jo to vairs nevar atslēgt. Saprot, iznāk cilvēks no veikala, viss tāds apbruņojies ar daudz alus Latvijas-Francijas spēlei, un netiek iekšā mašīnā. Es gan izpildīju triku, kad atslēdz mašīnu manuāli un tad tā sāk skaļi brēkt un signalizāciju gan nevar atslēgt, un jāgaida, kamēr viņai apniks. Tad to pašu triku izpilda, lai mašīnu atkal aizslēgtu.
Pēc vairāku veikalu apbraukāšanas, meklējot jaunu bateriju atslēgai un to neatrodot [vēls taču, veikali ciet], nācās secināt, ka mašīna turpat arī nakšņos. Man bail, ja, jo visādi naktīs staigā apkārt.
Un vispār, mājas ārdurvīm poga iesprūdusi un kodu nevar nospiest un jāgaida kā tādam nožēlojamam susuriņam, kad nāks kāds ārā. [Es gan vēl aizvien atsakos ticēt piektdienaitrīspadsmitajam, bet, ja mašīnai kaut kas būs noticis, iespējams, pārdomāšu.]
Un vispār, man ar to mašīnu rīt jābrauc uz Latgali.
Apskaitos uz pasauli, atbraucām mājās un, kamēr LV zaudēja Parkeram un Co, es aiz tīrā niknuma sataisīju vistas kariju tortijās un ābolmaizītes ar avenēm.