Lido kaija baltiem spārniem
Šovakar man bija tāds kā brīvsolis un es, kā jau krietna brīvsoļotāja, devos mājās un nodarbojos ar tādām muļķībām kā mafinu cepšanu, sava personīgā kartupeļu un puķkāpostu ķauša gatavošanu un ēšanu, dziedāšanu līdzi Guns'n'Roses un līdzīgajiem. Tas pēdējais viennozīmīgi ir veicams tikai vienatnē un pirmspēdējais arī tāds visai aizdomīgs. Nu, jā, bet kāpēc es pa vidu tiem pantiem un puķkāpostiem tā arī neatvēru laikus sarūpēto draņķīgā tokajieša pudeli, es nezinu, bet zinu, ka bija vērts, jo, kad beidzās brīvsolis, izrādījās, ka mašīna, mašīna atkal ir mājās!!, un es gandrīz vai uz karstām pēdām un vīna neapreibinātu prātu metos laukā pa durvīm [apdomīgi pabeidzot pirmo iesākto mafinu pannu un otru - ar Haribo lācīšu pildījumu, starp citu, vienkārši atstājot mētājamies kaut kur virtuvē mīklas agregātstadijā], jo mājsaimniecības dzīve taču apstāsies, ja es tūlīt pat neaizdošos uz veikalu. Mājās es atgriezos ar minerālūdeni, paciņu saldētu spinātu un 20 litriem zemes stādiem, respektīvi, pirmās nepieciešamības precēm, jānudien. Savu visnotaļ bērnišķīgo uzvedību, nē, tā nē, tātad savu visnotaļ jaunkrievisko braukāšanas ar mašīnu ar šausmīgi skaļu mūziku un dziedāšanu līdzi es attaisnoju ar to, ka kaijiņas man nebija, lūk, ļoti ilgi - tad viņai sāpēja kārba, tad motors, tad sīkpievadiņi. Un, gods godam, ar visu mūziku es jau braucu uzmanīgi un pat īpaši nepārsniedzu ātrumu. Klāt pavasaris un viņa atkal ir pie manis un tagad es kopā ar savu Tokajas draudziņu maķenīt pagavilēšu.