Sarkani rūtainie flaneļa krekli man riebās kā rūgta nāve, bet saplēstās džinsenes -- tās bija obligātas, kur bez tām. Tāpat vienlaikus fanot par Nirvanu un Bon Jovi bij baisākais faux pas, vai nu vienu, vai otru! Savukārt kasetes visi tolaik nīda kā rūgtu nāvi, un tikai tad, kad formāts nomira, piepeši parādījās kaut kāda nuostaļģija pēc viņa. Kasetes šņāca, magnetofons brīžam rāva iekšā lentu, bet vienu iecienīto dziesmu nevarēja palaist uz repeat, nācās visu laiku attīt atpakaļ, cik apnicīgi. Tomēr viņas bija lētas un viegli piratizējamas, tas gan.