Diemžēl es vēl pagaidām esmu stadijā, kad braukšana uz darbu Rīgā darbdienas rītā nav rutīna, bet gan diezgan nogurdinošs pasākums - ierodos birojā deviņos, bet sajūta tāda, it kā es jau stundu, pusotru būtu strādājusi. Domāju gan, jo parasti es rītos vilcienā vēl pusstundu paguļu, bet ar auto pārvietojos situācijās, kad rodas vajadzīga aizbraukt uz K-Rautu vai mājās no kādas ballītes tumšā nakts stundā. Tad es klausos Paradise City un lepnā vientulībā vizinos pa tukšajām ielām.

Tad nu šorīt es pievienojos niktalopiņu pulciņam uz šosejas. Da lab, kādam tur pulciņam, tas bija īsts Pirmā maija gājiens uz Rīgu, tikai ar auto. Centos, protams, uzvesties pieklājīgi un netraucēt citiem tecēt uz darbu, tomēr vienu niknu blenzienu es saņēmu, kad pagriezienā pa labi no Valguma ielas uz Akmens tilta pusi negribēju nobiedēt tantuku, kas kūņājās pāri ielai. Kaut kāds atsaldēts skūtais četrkantīgā wannabe mašīnītē pilsonis blakus transportlīdzeklī uzskatīja, ka man manervs bija jāveic daudz ātrāk un veltīja man izteiksmīgu skatienu, kas manāmi ne nu atmaiga, tak vismaz kļuva saprotošs, kad ieraudzīja, ka pie stūres ir es. Tad nu bija mana kārta saniknoties, jo šitādi mūdži mani šausmīgi kaitina - sak, sieviete pie stūres, ko var gribēt. Tā nu es braucienu pāri tiltam pavadīju, daiļrunīgi aprakstot iepriekšminētā pilsoņa ārējā izskata un iespaida antikvalitātes. Tilts brīnumainā kārtā bija gluži braucams un arī sastrēgums, bet tāds mini, bija tikai pie mazā apļa Ziepniekkalnā.

Un atkal diemžēl šajā rīts-Rīga-braucam-ar-mašīnu-tikai-izņēmuma-gadījumos modē es arī palikšu, jo, visu rezumējot, vilciens it is.