Šorīt bija briesmīgi skaļš tramvajs. Nezinu, kāpēc tā, bet dūca, nē, grabēja laikam arī nē, bet trokšņoja tas brangi. Man gan nekas netraucēja, jo tajā brīdī atrados Otrā pasaules kara laika Liverpūlē, kad Itālija bija tikko paziņojusi, ka iesaistās ballītē Vācijas pusē. Vienā manā realitātē bija aiz loga redzamais pelēkais Bastejkalns un šausmīgi trokšņainais tramvajs, bet otrā - tukšās itāļu kvartāla ielas, slēgtās veikalu durvis, aiz kurām slēpās olīveļļas mucas, desu virtenes un kanārijputniņi, klusums, kad Liverpūles itālieši, no kuriem daudzi jau brīvprātīgi karoja sabiedroto pusē, saprata, ka var nākties cīnīties pret savējiem - fašistu pusē. Kamēr garām slīdēja Nacionālais teātris jeb teātris ar zaļo jumtu [tā es to saucu, kad tādi vārdi kā nacionāls vēl neietilpa manā vokabulārā], vietējā Liverpūles sabiedrība pret turienes itāļiem sāka izturēties, hmm, diezgan nesmalki. Kad slēgts izrādījās pat Romeo pārtikas preču veikals [un to neslēdza ciet nekad!], man bija jākāpj ārā.