Dream on
Kas notiek pēdējās dienās [naktīs] ar tiem sapņiem? Šaušīgi aktīvi.
Es staigāju gar savu veco skolu un satiku kaut kādas attāli pazīstamas krievu meitenes, kas turpat sēdēja uz soliņa un taisījās tūlīt pat braukt uz Kanādu. Tā nu sanāca, ka es aizbraucu viņām līdzi uz Monreālu un, stāvot tur pie kaut kāda glīta ūdenskritumiņa parkā, saspringti prātoju, ka derētu piezvanīt uz mājām un pateikt, ka es te Kanādā esmu, būšu pēc kāda laiciņa.
Tad mēs devāmies uz Monreālas Canadiens arēnu,

kur tūlīt vajadzēja sākties spēlei. Kādā brīdī un nez kādā sakarā pie mums pienāca Džeimijs Džonsons, jā, it kā tas, kurš Dinamo, bet žilbinoši skaists tāds un vispār Canadiens un NHL galvenais stārs. Bija sanācis, ka man nav biļetes uz spēli un Džeimijs, kuram, kā varēja redzēt, es diezgan labi patiku, uzreiz sacīja, ka sagādāšot man biļeti un atstāšot to pie dežurantes, un devās spēlēt hokeju.
Tā nu es klīdu gar arēnu, kas nu izskatījās pēc maza kultūras centra mazā lauku miestā, un gaidīju, kad uzradīsies dežurante, kas īgna un pikta bradāja pa tiem gaiteņiem un visus lamāja. Iepazinos ar kādu ļoti jauku, inteliģentu un patīkamu gadus 14 vecu meiteni, kas arī gaidīja biļeti, ko viņai brālis esot atstājis pie dežurantes. Tā nu mēs tur runājāmies par visvisādām lietām, bet tad nāca dežurante un nāca arī smukiņais Džeimijs, kurš izrādījās esam manas jaunās paziņas brālis - tas pats, kurš to biļeti tur atstājis. Viņš izskatījās manāmi samulsis par to, ka viņa mazā māšele stāv un draudzīgi runājas ar meiteni, ko viņš acīmredzot plānojis mēģināt dabūt gultā. Tad izrādījās, ka viņiem abiem ar māsu skapjos ir šausmīgi daudz skeletu, notika dažas scēnas un es viņu pametu.
No rīta domāju, no kurienes man šitādas filmas naktīs rādās, un tad sapratu, ka konkrētā radusies no tā, ka vakar vakarā feisbukā bija iepostēta manas vecās skolas bilde, kurā bija jātago visi cilvēki, kas tajā jelkad ir mācījušies. Kaut kāds reunion.