The Thirteenth Tale by Diane Setterfield
Neraksturīgi ilgi lasīju vienu grāmatu. Un, kaut arī brīžiem prasījās iestarpināt kādu vieglāku lasāmvielu, tomēr lasīju tālāk. Kaut kas bikstīja un lika vien turpināt bez pārtraukumiem.
Stāsts - Trīspadsmitais stāsts - ir par kādu rakstnieci, kas visu mūžu nevienam nav teikusi patiesību par savu dzīvi. Katru reizi, kad pie viņas, megapopulāras personas, atnāk kāds žurnālists un sāk iztaujāšanu, viņa savērpj kādu pasaciņu, kas sastāv no aizraujošiem notikumiem, klišejiskiem pavērsieniem, laimīgiem gadījumiem, princesēm uz zirņa, ansīšiem un grietiņām, pamātēm un patēviem - viņa melo. Melo virtuozi, ar prieku un izcilību, bet melo, iespējams, pat negribot. Tā nu pastāv daži desmiti atšķirīgu biogrāfiju, no kurām neviena nav patiesa. Mūža nogalē viņa gan izlemj, ka īstajam stāstam ir jātiek izstāstītam, un sameklē kādu biogrāfi, kam uzticēt savas dzīvesgrāmatas rakstīšanu.

Un tad seko pavisam gotisks romāns - ar spokiem, neatbildētiem jautājumiem, lietu, milzīgām savrupmājām, tumsu, vājprātību, mitrumu, incestu, bibliotēkām, dvīņiem, apsēstībām un ļoti izteiktām atsaucēm uz Džeinu Eiru un citiem trakajiem. Man parasti šitie nepatīk, tomēr Trīspadsmitais stāsts, kaut arī vietām šermulīgs un netīkams, lika gan gribēt zināt, kas tur īsti būs, gan arī vēlēties, kaut viņiem viss būtu labi. Tas ir stāsts par ļoti traumētu identitāti, attiecībām starp brāļiem un māsām, bērniem un vecākiem, mīlestību uz grāmatām un nevēlēšanos iznirt no to pasaulēm un dzīvot reālo dzīvi. Pašā sākumā man šķita, vai, kāds jauks darbiņš, mazliet līdzinās Tupeņmizu grāmatai, jo, nu, tomēr pievēršas metaliteratūras topikam - tā ir grāmata par grāmatām un autoriem. Nē. Nē. Pavisam noteikti nē. Bet man patika.