Daiļdārzniece
Sadomājos, ka derētu mājās iestādīt avokado. Jo, ja reiz tā zaļumošana ir sākta, tad nav no svara, vai ir četri vai pieci tādi mājās. Šobrīd ir, hmm, kaktuss, orhideja, naudaskoks un tas, ko es saucu par palmu, četri tātad. Protams, ka baziliks un tomāti neskaitās, viņi ir, kā saka, вне категорий (© S. Lukjaņenko, dārgumiņš).

Avokado kauliņu var iestādīt podā un tad tas ņem un izaug, tiešām, un kļūst par mazu kociņu, un tad vairs neaug, un ir skaists un visas cilts lepnums. Smuks jau arī. Un ideja, ideja taču! Tas ir tā kā turēt mājās ko tik eksotisku kā, piemēram, iguānu, nu, vai skorpionu, tikai drošāk un zaļāk. Burtiski zaļāk un pārnesti arī, jo iguānas jāsilda, ne?

Izdomāju visu šito un, taisot gvakamoli, mehāniski izmetu avokado kauliņu miskastē un par to aizmirsu. Tagad tas noteikti jau ir avokadu kauliņu debesīs. Bet nekas, avokado sezona ir klāt un, ja man tā patiksies, sataisīšu avokado koku plantāciju. Kaut arī varbūt nebūs tik vienkārši, varbūt visas manas labās domas par šo konkrēto avokado jau bija stiprinājušas to miesā un garā, un dāvājušas tam dīgšanas spēku. Varbūt viss mans avokado audzētājas potenciāls tagad ir karmiski bojāts, jo es izmetu ārā ciltstēvu?

Bet vispār bīstami, visnotaļ bīstami ir šitā domāt - nav jau no svara, četri vai pieci. Gan jau, ka šādi filozofē tie, kam ir astoņi, desmit vai septiņpadsmit bērni. Sak, viens vairāk vai mazāk, ko tur daudz. Pēc analoģijas spriežot, sanāk, ka pēc zināma laika posma miteklis būs kļuvis līdzīgs Muminu mājai, kad Snifs vai Snorke, nē, Muminmammiņa laikam iemeta burvja cepurē kaut kādu zaļumu kumšķīti un viņiem tur uzradās džungļi, kur spēlēties dakteros tarzānos un džeinās.