Kustīgās bildes
Šorīt bija sarkana, sarkana saule. Pa vilciena logu uz sekundes zibsni samanīju taisnu meža stigu, fonā sauli un pa stigu kaut kur tālu tālumā lēni kūņājās kāds salīcis stāvs. Tas noteikti bija kāds čaklītis sēņotājs un laikam jau nemaz nebija salīcis, bet ko tad es tur vispār varēju paspēt saskatīt. Varbūt tāda tur nemaz nebija.
Ak, saskatīt varbūt arī nevarēju, bet ko es visu izdomāju. Es izdomāju, ka tas taču ir viens lielisks skats jaunai latviešu šausmu filmai labākajās Holivudas tradīcijās. [Man šausmenes diezgan nepatīk. Nu, labi, ne pārāk patīk drīzāk.] Skats stigā, tas tātad ir filmas beigu kadrs, kur viens nabaga izdzīvotājs izlien no meža pēc baisu šausmu pilnas nakts. Viņš velkas pa stigu, jau vairs nebaidoties, ka no meža varētu iznākt Kaut Kas vai ka varētu notikt Kaut Kas, jo viņam vairs nav bail. Viņš vienkārši bezspēkā velkas pa meža ceļu. Kaut kur tālumā aizbrauc vilciens un viņš saprot, ka ir rīts, ir gaisma un ka varbūt viņš paliks dzīvs. Varbūt arī nē. Titri, krīt lampa.
Jā, un filmu sauktu Tīreļa cena [ar atsauci uz Cenas tīreli, protams, kaut arī viss šitais notika pie Ozolniekiem, bet nu, mākslinieciska atkāpe dramatiskā efekta kāpināšanai] - ai, un cena būtu baisa, baisa - sēnes, ko apēdot viens nabadziņš izvemj visas iekšas, lāču lamatas, kas lēni nogalē kādu citu [nē, lāču lamatas laikam Latvijā nē, tās tomēr ir pārāk piederīgas Dzelteno akmeņu parkam un Jogijam], mīklaini veļi, kas atgādina wights no Behind the wall un sasaldē visu sev apkārt, maza, mīlīga mājiņa, kas sola drošību, bet ieejot tajā, ikviens noveco un redz sevi nomirstam, un vēl un vēl.
Izdomāju visu šito līdz brīdim, kad konduktors pārbaudīja biļeti, un aizmigu līdz Rīgai.