Kuģis
Nu, ja. Tikko izbraucām no Ventspils. Stāvēju uz klāja un vēroju garām slīdošo pilsētu. Īstenībā jau mēs braucām garām, pilsēta palika turpat, kur bija iepriekš, bet tas tā. Vēss bija, drēgns, un vējš arī itin brangi pūta. Tumšs. Braucām garām visām gaismiņām. Stāvēju, pīpēju. Ak, jā, pulkstenis tātad rādīja četri. Pēc Latvijas laika. Jāpāriet uz Vācijas laiku, jo tā jau ir uz šitā kuģa. Nu, ok, pulkstenis bija trīs. Stāvēju, pīpēju. Trīcēju pie visām miesām. Vispār mēģināju padarīt šo pasākumu dramatiskāku nekā tas ir. Bet nu bija doma pabraukt garām visām gaismiņām, kas tur bija, bet gaismiņu ta daudz. Nu, jūrā sabakstītas, lai kuģiem ceļu rādītu. Auksti bija ļoti, darīt ar nebija ko. Sadomāju dziedāt, nodziedāju valsts himnu, bik no Es dziedāšu par tevi, tēvuzeme, tad Div’ dūjiņas (labs joks – nodziedāju pirmo pantu ar „saskrējās un avarēja”, un tikai atkārtojot pamanīju, kas par lietu), nu ja, un tad vēl ar Tumšos mežus. Tad jau nu pēdējā gaismiņa bija paralēli kuģim un es izdomāju, ka nu jau var doties. Galu galā, tiešām bija auksti. Kopā sabiju tur pusstundu.
Vispār jau tas tiešām bija mazliet sentimentālāk, nekā šobrīd izklausās. Viena pate, un bēdīgi. Nu, tad arī devos.
Eju gulēt, pietiks mūziku reneimot.