Rumor volat
Eju es vienu dienu pa Rīgas, galvaspilsētas, tā kā lielpilsētas centru, kad, atrodoties pie sabiedriskā transporta pieturas tieši iepretī alma mater, nu, LU centrālēkai, izdzirdu, ko runā uz soliņiem izaugušās tantītes. Diena silta, darbalaiks tikko beidzies, ielas rosīgas un pilnas, bet tur sēž trīs pavecākas kundzītes, izskatoties uz mata kā tās, kas sēž daudzstāvmāju pagalmos zem ceriņiem, respektīvi, tikpat dīki. Garām paiet jaunkundze, kam uzvilkts krekliņš, kam viens plecs pavisam pliks. Plecs. Viens. Tāds viduvēji pieņemams apģērba gabals, vidēji izskatīga meitene, visā visumā, mandomāt, it nekā uzkrītoša. Krekliņš šitāds aptuveni, bet puķains, vasarīgs. Kad meitene ir pagājusi garām pieturai un tantītes savukārt beigušas lielām acīm uz viņu blenzt, sāk izpausties tāds mēreni valdīts sašutums - kas tās par šausmām un kā vispār šitā pa ielu var iet, un kas gan mūsdienās ar jaunatni notiek, ai, ai, vai. Es nevarēju novaldīties un gandrīz vai sāku ķiķikulusnāt. Te tev nu bija lielpilsēta.