Šorīt ēdu brokastis un ik pa brīdim saklausīju aizdomīgus trokšņus no balkona puses. Kaut kā īpaši pat nepiedomāju par to, jo, galu galā, ja Jons Plunts bez piecpadsmit septiņos no rīta grib ālēties pa balkonu, labāk nejaukties un ļaut visam ritēt savu dabisko gaitu. Kādā brīdī tie būkšķi tomēr kļuva, hmm, aizdomīgi, tāpēc gāju lūkot. Izrādījās, pa kaut kādiem balkona caurumiem tur iekļuvuši divi mazputniņi, kas tagad nevar tikt ārā un paniski šaudās pa lodžiju, ik pa brīdim smagnēji iestūrējot vienā vai otrā stiklā. No turienes tad tie būkšķi. Ielavījos balkonā un atrāvu vaļā vienu no logiem. Sīkie, protams, turpināja reaktīvo būkšķināšanos, nepamanot, ka ceļš uz brīvi nu ir vaļā. Man gadījās tur atkal pienākt brīdī, kad divi nepārprotami līksmi putneļi ātri, ātri šāvās zilajās debesīs, prom no tā stikla monstra.