Dūdists ar ģitārmeiteni tunelī šorīt spēlēja kaut ko ļoti jauku. Parasti man gadās dzirdēt, kad viņi spēlē kaut ko ļoti tipisku un diezgan vienādu. Smuki jau, jā, bet kaut kā līdzīgi. Taču šorīt ģitāra sāka tādu glīši rāmu meldiņu, kas līdzinājās Behind Blue Eyes, tad pievienojās dūda, un nekas vairs nelīdzinājās Behind Blue Eyes, bet skaisti.