Par ceriņiem un hokeju
2000. gadā pavasaris ne tuvu nebija tik vēls kā šogad. Toreiz ceriņi ziedēja jau kādu brīdi pirms hokeja čempionāta sākuma. Šogad tie pat vēl tagad, kad čempis beidzies ne tikai mums, bet visiem citiem arī, nav tādā stadijā, lai es tos varētu pa druskai stiept mājās un izbaudīt pašu skaistāko, ko sniedz pavasaris - to, ka māja smaržo pēc ceriņiem.
Tajā pašā 2000. gadā es kā apmāta gaidīju hokeja čempionātu - kaut arī man lielais hokeja trakums sākās krietni agrāk nekā citiem, tā gada čempionāts tomēr bija un palika the most ultimate hokejs ever. Kā jau pieklājas, es biju samīlējusies Artūrā Irbē un vairāk par visu pasaulē vēlējos viņu kādreiz sastapt. Šādā nolūkā es tajā reibinošajā pavasarī milzu daudzumos riju ceriņu ziedus un visu laiku iedomājos tikai vienu vienīgu vēlēšanos - kaut man izdotos satikt Artūru Irbi. Ēdu daudz ceriņu, nudien daudz, jo tie pieclapīši togad bija brangi auguši. Jāatzīst, es arī meklēju tos uzcītīgāk nekā parasti. Nez, vai pie vainas bija tas, ka es apēdu tik daudz baltu, lillā, mēļu un jiftīgi fiōletu ceriņziedu, ka man reizēm negribējās ēst, vai arī tas, ka mūsējos tolaik mājās no Krievijas sagaidīja fanu pūlis, kuru vidū biju arī es, Artūru Irbi es satiku jau pavisam drīz. Un arī dabūju autogrāfu. Un, kaut arī viņš vaigā bija briesmīgi noguris, es vēlreiz nostājos rindā pēc autogrāfa, lai tikai ilgāk pabūtu viņa klātbūtnē. Bet trešoreiz gan nē, kaut kādai mēra sajūtai taču jābūt.
Kopš tā laika manī mīt tāda bērnišķīgi naiva ticība ceriņu maģiskajam spēkam. Tas nekas, ka jau pavisam drīz es savas simpātijas pret Artūru aizstāju ar diezgan siltām jūtām pret V. Ignatjevu, smuko aizsargu, kas himnas laikā vienmēr košļāja gumiju.