Posts un n[egal]s
Es bieži esmu domājusi, ka tādas nelaimītes kā man gadās, nu, ka citiem tādu toč nav. Ka es esmu diezgan patizla. Un tad es, protams, domāju arī to, ka es vispār esmu briesmoti forša un izdarīga, un visādi citādi labākajos gados un kvalitātēs. Tad, kad es pārāk ilgi domāju to pēdējo, parasti notiek kas tāds, kas man liek saprast, ka visvisādi komiski-nožēlojamā tipa starpgadījumi no manis neatstāsies laikam jau nekad. [Vai arī es neatstāšos no tiem, kas to lai zina, kurš kuram vairāk pieķēries. Man ir aizdoma, ka es pati kaut kur sirds dziļumos nemaz negribu būt tik nu ļoti praktiska un kārtīga.]
Šoreiz es sev nopirku kurpes - ļoti, ļoti smukas kurpes. Lētas bezgala, bet man vasarai citādi nemaz nevajag, jo plīst man viņas tāpat nejēgā. Nevar taču gribēt regulāri staigāt pa sliedēm ar augstpapēžiem un gaidīt, ka tās kalpos tikpat ilgi un kvalitatīvi kā Makgaivera kājavi. Sarkanas siksniņkurpes uz krietni augsta un pašaura papēža. Tieši tādas, kādas vajag man, lai es justos ļoti daiļa. Un kas, starp citu, piestāv gan baltajiem svārkiem, gan sarkanajai kleitiņai. Nu, ja, nopirku kaut kad ziemā un tās stāvēja skapī un gaidīja vasaru. Sagaidīja. Šon izdomāju, ka gribu vilkt kleitiņu un ka, mīļo pasaulīt, man tak pat ir kurpes, kuras neberzīs arī pirmajā reizē [un tā ir reti, man visas kurpes mocības sagādā sākumā.] Sacīts, darīts, teica trešais brālis-muļķītis, nē, teicu es, sameklēju kurpes, taisījos vilkt kājās, lai pamērītu, un secināju, ka labā kurpe ir 38. izmēra [manējā, tātad], bet kreisā - 36. izmēra.
Es nudien padodos. Reizēm man pašai trūkst vārdu par savu šaušīgo muļķību. Un, ja man trūkst vārdu, tas nozīmē, ka te Nav Ko Piebilst.
Nē, nu, var tomēr piebilst, labi. Kā, nu, kā un kādā veidā es varēju nopirkt kurpes šādā kombinācijā, ja reiz es tās veikalā mērīju?! Es tagad to kreiso pat uzvilkt kājā nevaru!
Un vispār vilkšu melnbaltās kurpes, tās piestāv pie visa.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: