Viens mājās
Tās neiedomājami retās reizes, kad es mājās esmu pavisam viena, es veltu daudz un dažādām lietām. Pēc tiesas un taisnības man šo laiku vajadzētu veltīt garām un dvēseliskām skaipsarunām, kuru laikā var izrunāt to, kas domāts tikai sarunā iesaistīto ausīm [un dvēselēm], vai vismaz tikpat dvēselisku garvēstuļu rakstīšanai, kuras labi vedas featuring kāds aliņš. Tomēr lielākoties gan tā nenotiek. Šādu vakaru ir tik ļoti maz, ka mani diždraugi zina un piedod. Tātad komunikācijas vietā es izbaudu savu vakaru vienatnē.
No vakara programmas noteikti netiek izslēgts alus. Šādās reizēs es ļoti labprāt dzeru Aldara Pilzenes alu. Daudzi par mani smejas un saka, ka pilzenieks makten draņķīgs ir. Bet, zinkā, man tiešām garšo. Pofig, ka Aldaris, pofig, ka tjip nav labs. Man garšo gan pilzenieks vulgaris un gan kinda labs als, ja. Pilsener [ne tikai Aldara, bet arī, piemēram, Luebzer] ir tieši tas alus, ko iedzer, darot visu to, ko nu es daru. Tā kā garāmskrienot, nevis sēžot krogā un apcerot pasauli.
Ko es daru tādu, ko citkārt ne? Pa pliko staigāt apkārt nav nekas tāds ļoti ekstrā, to var darīt arī tad, ja nav pavisam viens. Bet ir lieta, ko es daru tikai tad, kad nudien neviena cita nav. Tad es noklausos visu Sektor Gaza albumu Skazka. Par Ivanušku, Vasiļisu un Kaščeju. It kā jau nekas tāds tas nav - aptuveni tāpat kā skatīties Goblina filmas, tikai bik vairāk krieviska dibena humora. Neskatoties uz to, ka nekas Tāds tas nav, neparko neatzīstos, ka tādu klausos. Bet patiesībā pagriežu skaļāk un dziedu līdzi. Ar visiem lamuvārdiem.
Tad vēl es izraustu uzacis, ieeju ilgā vannā, izdzeru vēl vienu alu, paklīstu pa internetu, veicu vēl visādas vaksācijas ar vasku, kas tūlīt beigsies un man nav bijis iespējas atkal būt Vācijā un to nopirkt.
Es izbaudu šādus vakarus - tādus, kādu man senāk bija ļoti daudz. Respektīvi, man bija daudz iespēju šādus vakarus havot. Tagad es tos novērtēju daudz vairāk. Protams.
Тут и сказке конец, а кто слушал - молодец! "Дела давно минувших дней, преданье старины глубокой..."