Tādos pavasara vakaros kā bija izgājšdien - mēreni siltos un mēreni bezvējainos, gaiss manā rajonā saldi smaržo pēc Staburadzes. Iedomā, tā saldās mīklas smarža tur ir vējojusi gaisā jau gadu desmitiem ilgi, kārdinājusi visus vārnieliešus un billes, likusi sodīties smalkākiem ļaudīm, kam da jebkāda ēdiena smarža ir nesmalkuma pazīme, kā arī atgādinājusi - te kādreiz bija fabriku un nabagļaužu rajons. Zinkā, nav jau gluži tā, ka dzīvot, tur, teiksim, Krāsotāju ielā ir nejēgā kruta, bet mūsdienās te rodami krasi kontrasti. Ir tāds normāls parasts klusais centrs, pa dienu ir baigais hajs, bet ir arī aizziedoņdārza točkas, vakari, kad uz ielām nav cilvēku, un Staburadze above all - tur, ārā.