Aizgāju gulēt ap diviem, jo agrā celšanās bija paredzēta, tulkojamie kkādi, krāmēšanās, visādu figņu atcerēšanās, nu, kroč, jāguļ bija. Pēc ļoti sekmīgas gultas sildīšanas divu stundu garumā, kad ārā sāka čivināt putneļi [piķis viņus rāvis], izlēmu, ka nu i na..v vērts, celšos augšā. Tātad četros no rīta mundri sāku rībināt vakarā nenomazgātos traukus un domāt, ko nu lai sadara. Septiņos no rīta izdomāju, ka ir jāēd brokastis, jo tās trīs in the meantime izdzertās kafejas aizdomīgi vientuļi klunkšķēja vēderā. Wot. Nācās man brokastīs ēst spinātus ar zivju pirkstiņiem. Nav pē, ļoti normāls vācu bērneļu ēdamais, tikai ar vēršaci klāt, kas manā gadījumā iztrūka. Nu, ok, varbūt ne nu gluži brokašķu paēdiens, bet labāk nekā plikiņš nekas. Tagad es došos vilcienceļā, kas mūždien ir pārāk īss, lai gulētu, pēcāk klīņāšu kkur līdz vēlai pēcpusdienai un pie miera tikšu kkad vakarā. Morāle? Nav.