Ķeguma foto/velo pasākums
Maršruts:
Sākumā bija plānots krietni lielāks minamais gabals, bet nu beigās sanāca Ķegums - Tome - Panku ezers - Ķegums.
Kā jau iepriekš bija izplānots, no Ķeguma starts plkst. 12:00 no benzīntanka "Astarte". Uz turieni pašus un velotransportu aizvizināja "Pasažieru Vilciens". Vilcienā neiztika bez vecu tantiņu pukstēšanas par mūsu novietotajiem 5 velosipēdiem. Lieki piebilst, ka, ja bija vēlēšanās, tiem mierīgi varēja paiet garām. Un galu galā, vagonam ir 2 izejas :)
Ķegumā lēnā garā aizmināmies uz sarunāto pulcēšanās vietu, kur mums piebiedrojās vēl dalībnieki ar velosipēdiem un viens ar "mopēdu".
Tā kā maršrutā dominēja meži un nebija paredzētas īpaši daudz apdzīvotas vietas ar lielveikaliem, tad pirms izbraukšanas vēl tika nopirkti kādi pārtikas produkti, lai vēlāk varētu papildināt savus spēkus. No Ķeguma startējām kopā 13 velo braucēji un viens motobraucējs.
Lēnā garā ripinājām pāri Ķeguma HES, pēc tam mežā iekšā un pa meža celiņiem devāmies uz Tomes zivjaudzētavas pusi.
Zivjaudzētavu gan no iekšpuses neizdevās apskatīt, dēļ, cik sapratu, kaut kādām tur sanitārajām normām un arī notiekošajiem remontdarbiem, bet karpu dīķim gan garām pabraucām.
To vietu ļoti labi raksturo citāts:
"Patīk man tur darba dienu vakaros, kad sabrauc onkas ar džipiem un meršiem, saliek piknika krēsliņus ar aliņiem un "MAKŠĶERĒ", vecenes blakus ada vai vārtas pa zviļņiem, lasa. Tādas "Zivtiņas", ka prieks, kā jau večiem ar džipiem un meršiem."
Pēc zivjaudzētavas devāmies taisnā ceļā uz Tomi, kur bija paredzēts pēdējais veikala apmeklējums un neliela pīppauze, kura izstiepās uz aptuveni stundu.
Te arī tapa pirmais grupas foto.
No Tomes devāmies Panka ezera virzienā. Pa ceļam uz kādu brīdi piestājām vietā, kur, veidojot meža ceļu, bija norakts dzelteno smilšu kalns. Smiltiņas gandrīz tādas kā pludmalē. Tur arī tauta apbildēja visu un visus.
Tālāk pa meža ceļiem, orientējoties ar GPS palīdzību, aizbraucām līdz Kalniņu mājām, pie kurām atrodas ugunsdzēsības skatu tornis. Tā pakājē nedaudz atpūtāmies un noskaidrojām reālos uz Panku ezeru bridējus, un otru grupiņu, kas palika gaidīt iespēju tikt tornī(tajā brīdī tur bij uzlīdis kāds tantuks, kas na par ko negribēja līst zemē).
Uz Panku kopā devāmies 9 gabali. Veiksmīgi aizmināmies līdz zvēru barotavai, no kuras bija jāturpina ceļš ar kājām pa meža stigu. Kādu brīdi pagājām dziļāk mežā, un tikko sāka parādīties pirmais slapjums zem kājām, metām riteņus pie malas un pārāvām kurpes(kam nu bij paņēmušās līdzi).
Tālāk brienot, pamats zem kājām kļuva arvien nestabilāks un slapjāks. Kājas nedaudz grima zemē. Bet nu tas vēl bija sīkums, salīdzinot ar to, kas atklājās priekšā - bebru appludināts meža posms, kurš pilnībā bloķēja normālu pieeju ezeram. Tā nu mēs uzmanīgi, turoties pie kokiem, lavierējām pa ciņiem starp bebru bedrēm. Ekstrēmās izjūtas vēl papildināja iešana pa kādu nogāztu koku, kurš jau bija krietni satrunējis, lai jebkurā brīdī salūztu.
Bebru posmu pievarējuši, nonācām ezera krastā. Protams, ja par krastu var saukt purvam līdzīgu vietu, kur aug vien daži sīki kociņi, zemi klāj sūnas un viss šis krasts no mūsu kustībām šūpojas. Izrādījās, ka uz vietas nav īpaši labi stāvēt - pēc kāda brīža kājas iegrimst ūdenī līdz potītēm.
Te tapa otrs grupas foto, tikai dalībnieki tika izretināti, lai pēkšņi visi nepazustu zem ūdens
Atpakaļceļš pa to pašu stigu tika paveikts krietni ātrāk, jo nu vairs neviens nebaidījās saslapināt kājas vai iestigt dubļos. Tikuši līdz riteņiem, nedaudz atvilkām elpu, pārvilkām atkal apavus un arī nedaudz iestiprinājāmies. To pašu uz mūsu rēķina darīja arī liels odu bars...
Pēc Panka devāmies atpakaļ uz skatu torni, no kurienes, par laimi, tantuks bija nozudis. Protams, neiztika arī bez Kalniņu māju iemītnieku asiem protestiem pret jebkādu kāpšanu tornī, bet nu izdevās viņus nomierināt, kad mūsu pasākuma organizators parādīja viņiem preses karti un apsolīja, ka nekas netikšot demolēts.
Tā nu pa vienam uzrāpāmies tajā tornītī un paskatījāmies uz apkārtni - vieni meži, arī ezeru no turienes neredzējām.
Veksmīgi visu apskatījuši, nolēmām sākotnēji lielo maršrutu saīsināt, jo tuvojās vakars un mums vēl pēc tam bija jānokļūst Rīgā. Tā nu kādus 10 km nominām pa garlaicīgu grantētu ceļu, līdz nonācām līdz asfaltētai šosejai. Braukšana pa asfaltu pēc grants ceļa bija vienkārši burvīga - nekādas vibrācijas kas sistu pa rokām un sēžamvietu.
Lēnā garā aizripinājām līdz Ķegumam, vēl paspējām ieskriet veikalā, un tad gan uz staciju gaidīt vilcienu.
Kopā tika nobraukti 42,8 km(tas pēc GPS).