Sievietes vajag mīlēt, nevis saprast.

03:13

( Ventiņi )

15:21

Lielos, lielos, LIELOS!

Tikko uzzināju, ka tiku otrajā kārtā zviedru augstskolā (man gan tur īpaši nevelk), BET tas nozīmē, ka man ir angļu valodas un matemātikas eksāmenos vismaz viens A līmenis:)

01:05

Uhhh, feina dieniņa! Vienīgi divas lietas nesaprotu.

OK, ar vienu būtu skaidrs, ka man ir nedaudz bail sāpināties. Nu ir, kamēr vismaz nezinu pilnīgi un galīgi konkrēti, ka esmu ze bestest, lai gan, no otras puses, par šo tēmatu es vienkārši nakts vidū nedaudz varbūt piemurgoju.

Taču tas, ko galīgi nespēju saprast: kā viens vecs dzērājs, kurš pieturā mūs "izklaidēja" ar dziesmām par mešanos četrrāpus un pežu laizīšanu (frīstailā, mīļie!), drīkst man uzbāzties vilcienā, vispirms apsēžoties mūsu beņķī (savu dislokācijas vietu mainījām, no manis viņš izpelnījās brīdinošu spērienu), bet tad tas cincis brutāli, kad gulēju, saķēra mani aiz kājas. Sajūta vienkārši neaprakstāma, tajā pašā brīdī izkāpām ar Lauru ārā no tās konzervbundžas (pāris pieturas par ātru).

Bet es jau nesūdzos, viens vakara notikums nespēj sabojāt tik tāāādu dienu:)

03:01

Šodien sajutos tā, ka naudu nava, kur īsti likt un nopirku vienu grāmateli, ko jau sen vēlējos nopirkt, lai pasmietu. Saucas viņa "Labāks sekss", ibitīt, visādi visnotaļ noderīgi padomi un tādā garā. Man vislabāk patika par savas personīgās pornofilmas uzņemšanu:

"Tā ir patiešām aizraujoša rotaļa, ko daudzi pāri var atļauties līdz ar digitālās tehnikas uzplaukumu.

Atcerieties - lai radītu autentisku pornofilmas iespaidu, stāstam jābūt totāli draņķīgam, dialogam neticami stulbam, gluži kā īstajās filmās.

-Es atnācu salabot gaisa kondicionētāju!
-Paldies Dievam! Bija tik karsts, ka man nācās izģērbties!

-Oho! Tev nu gan liela stanga! (nē, nekā! norāda uz uzgriežņatslēgu)
-Jā! Jācer, ka derēs tavā kontaktā!"

Nu kaut kā tā. Nejēdzīgi bez gala, bet var ierēkt vispirms vienatnē, tad tusiņā un ganka divatā arī, ja mēģina īstenot kādu no šiem lieliskajiem padomiem, ko esot pats T. Krūzs iemēģinājis un atzinis par labiem esam.


Bet īstais vērtīgais pirkums bija Čaka "Sirds uz trotuāra" faksimilizdevums.

01:05

Man brālītis šodien rādīja kaut kādus tur komentārus draugos un iesmēja, cik tie ir pokemoniski. A kā viņš pats darās? Un, piemēram, kas ir labāk: pokemoniski nekaitīgi komentāri draugos vai arī pokemoniska rīcība, kas visiem sagādā grēmas (iešana prom no mājām uz visiem laikiem)?

Time to grow up!

Starp citu, Londonā gatavojas ikvasaras sausumam un katastrofālajam ūdens trūkumam ar tādu jauku pantiņu:

If it's yellow let it mellow,
If it's brown, flush it down!

00:56

Šodien man tāda domājamā diena izvērtās. Mašīnā braucot, domāju par to, ka Bītlu "Ticket to Ride" sākumā tas ritms ir tāds kā no otra gala spēlēts, tā kā atpakaļgaitā. Ieklausies! Ir, ne?

Un pa dienu, ar riteni braukājoties, krustu šķērsu apdomāju to, ka esmu tomēr viena makan laimīga meitene un ka tomēr meitenes mani arī saista. Un tas nav labi. Nav labi no tāda viedokļa, ka es uz puišiem apkārt neskatos (neinteresē! Varu atzīties, ka ganrīz pusgadu atpakaļ bija viens skats Māra virzienā, ar to bij' gana, pa visu šo laiku ir bijuši vēl divi skati, nē, runa nav par kādām simpātijām, vienkārši vēl divi vīriešcilvēki manī radīja interesi. Jāatzīst gan, ka uz piecām sekundēm vai mazāk, bet tomēr.), bet ar meitenēm ir citādi. Tas it kā neskaitās, bet meitenes man patīk (nē, nav no manis jābaidās, es jau virsū nebrukšu:D), uz viņām es skatos diezgan bieži kā uz tādiem mākslas darbiem, taču man bail, ka, piemēram, Madara ar savu diezgan izaicinošo uzvedību un tā mani varētu arī saistīt vairāk nekā vienkārši mākslas darbs. Mēs ar viņu jau par šito runājām, Jāņos vispār kā nekā gadījās tā, ka viņa man teica: "Signe, tu saproti, ko tu vari zaudēt, nav jēgas!" Muļķīgi, bet tas tādēļ, ka es jutos nedaudz aizmirsta.

Lai gan man jāsaka, ka laikam Mārim arī nozīmēju vairāk nekā viņa līdzšinējās meitenes, jo ar viņām viņš varot uzturēt kontaktu (lai vai kādu), bet mani nodevības vai kādā tamlīdzīgā gadījumā (betnu nebūs nekā tāda no manas puses, mīļie!) vairs nekad, nekad redzēt negribētu. Šinī sakarā bija gana funny no malas pavērot diamond un damsons attiecības:)

Piedodiet, bet gribējās papļāpāt un gudri dirst!

Un tagad es nevaru izdomāt, vai skatīties Nēmo vēl tagad vakarā vai labāk rītā pa dienu

02:47 - Beztēma tomēr laikam

Manuprāt, esmu īstens dabas bērns, tikai nepieciešams (kā jau īstam tīnim) no savas mammas dabas atpūsties. Bet tā, pa augstiem svētkiem, daba ir pats dievīgākais, kas var notikties, tik odi traucē un citi dabas baudītāji mēdz uzrasties nelaikā, bet, ok, daba pieder visiem (tajās vietās, kurās nav uzraksta "privātīpašums", it kā jau briesmīgs izgudrojums, bet, no otras puses, tikai likumsakarīgi un vispār jau pareizi).

Ā, izvilku arī vakardien veselības mācības vienu darbiņu (man patika teikt, ka veselības mācība neiet pie sirds, taču patiesībā bija ļoti ok, šķiet, ka ne man vienai šitā te gāja). Jā, darbiņš saucās "Mana ideālā mīlestība" vai kaut kā tamlīdzīgi. Ir vērts tādus rakstīt, īpaši, ja ir pagājis gads un tas ir piepildījies. Jā, principā visos punktos, tā teikt. Tā ir tāda nereāli laba sajūta, ka tava zemapziņa kaut kā mistiski ir strādājusi tavā labā. Un man vispār ir nereāli laba sajūta (par spīti tam, ka kājas nav gana lokanas;) )!

01:53 - Atslodzei. Priecīgu līgo, btw!

Ar maita izspriedām, ka visi kaut ko salīdzina, visi mērās. Tāda tendence cilvēkam piemīt jau no aizlaikiem. Tā kā ar pimpīšiem mērīties publiskā vietā nevar (un tas vispār ir nedaudz izgājis no modes), tad mērās ar dajebko: ar ātrumu, ar degvielas patēriņu, ar (nujā) meiteņu skaitu, ar maciņa biezumu, ar telefoniem, ar kamerām, ar uzmanību, ar visu, ko var samērīties un arī, ar ko lāgā nevar, vien apjaust, kur kurš krutāks. Manuprāt, normāli ir, ja atrodi jomu, kurā patiešām tie ir tavi panākumi, ne tētuka maciņš.

Nuvot, bet galvenais atrast jomu, kurā esi pārākais:)

00:04

Es... man vienkārši nav, ko teikt.

Nu, piedodiet, bet, kas par huiņu, ka mans brālis ir apprecējies? Es gan ļoooti ceru, ka tikai tā pa jokam, tikai ar gredzentiņiem, ne visiem dakumentiem. Bet gredzentiņš smuks. BET PASAULE SVIESTĀ IET

00:38 - Jēgas lasīt nava tāpatās

Esam Eiropā, mīļie: kādu laiku brauciens ar taksi no Vecrīgas uz mājām maksāja Ls 1,5, šodien atdevu trīnīti. Un vispār, kuda mir kaķitsa? Kaut kad janvārī/februārī rakstīju, ka vispār viss ir zajebis, visiem apkārtējiem dzīve nokārtojas, viss ir kedā. A kādēļ šobrīd visiem apkārtējiem viss iet baigajā grīstē? OK, gan tad, gan tagad es vispārinu.

Bet, piemēram, kā tas pimpis Raivo atļāvās krāpt Madaru? Kā viņas viena no best friends atļāvās krāpt Madaru ar Raivo? Un, bļē, vēl pēc tam gribēt kaut kādu piedošanu no Madaras puses? Viņi abi ir zemāki par zāli manās acīs. Abēr, ziniet, kad skatījos uz Madaru ar Raivo, redzēju pārīti, kas apprecēsies. Kā Raivo teica: "Ar tevi vēlos skaitīt gadus, ne mēnešus!" Arvienvārdsakot, man vēl neviens (neba jau neviens, bet tas, ko vēlos) nav atzinies mīlestībā, bet sāku jau bīties no tā brīža, jo, šķiet, ka pēc šīs atzīšanās viss sāk iet arvien dziļāk dirsā. Un jēgu šajā tekstā nav jāmeklē, te es vienkārši ņergājos, jo man tāāā sāp nodevība, lai arī ne pret mani, bet pret man pašiem, pašiem mīļākajiem un labākajiem. Interesanti, ko es darītu, ja kaut kas tāds būtu vērsts pret mani? Token laikam sev kaut ko sliktu pastrādātu.

Un vispār. Nē, laikam nav tik slikti, lai nevarētu būt sliktāk, bet īpaši daudz sliktāk ar nevarētu būt.

20:40 - Druskas tādas

Gribējās man to izlaidumu svinēt kopā ar klasesbiedriem, pēdējā reize kā nekā. Bet kaut kā nevienu vairs nevarēja dabūt rokā, tad nu sanāca svinēt vienkārši ar ļoti mīļiem cilvēkiem: diamond un Māri. Man šķiet, ka tā pat varētu būt labāk, jo tomēr ļoti īpašs pasākums, kurā gribās redzēt tikai sev mīļos, dārgos. Man gan nebūtu iebildumu arī pret citiem, bet, ja nav, ta nav. Un tā rezultātā no gultas šodien izkāpu piecos vakarā, paēdu "brokastis" un devos mājās. Izlaidums 24 stundu garumā nemaz arī nav tik slikta štelle.

Tagad es it kā vairs neesmu absolvents, nekas es neesmu. Ibio. Interesanti, kā lai sevi šinī brīdī klasificē? Jo matemātiskajai man tomēr vajag kaut kur sevi "pierakstīt".

Jau iepriekš atvainojos saviem mīļajiem klasesbiedriem, ka nebraukšu ar laivām. Sorry, jā, esmu tizla, jā, esmu nīkule, ka nav spēka/nebūs pēc tām laivām spēka papardes ziedu godam meklēt (latviešiem ir ļoti daudz skaistu tradīciju, kā nosvinēt saulgriežu nakti, gribētos kādu nieku ieviest dzīvē, ne tikai sadzerties alu un saēsties, pasdies, šašliku). Tā, nīkuļus nesit, tādēļ esmu glābta:)

00:01

Mana izlādēšanās metode pēdējā laikā ir neagresīvi braukt ar mašīnu (agresīvā braukšana jau ir izmaksājusi pārāk dārgi) un skaļi, skaļi klausīties "Three Days Grace" dziesmu "I Hate Everything About You" (viegli izdziedāt). Protams, ir jāatver vaļā abi priekšējie logi un pilnā rīklē jādzied līdzi. Īstais efekts ir tad, kad sāp kakls un ir nobijušies visi apkārtējie. Man sanāk lieliski.

Un vispār man rītā (tehniski šodien) ir izlaidums, bet es vēl nejūtos gatava izlaisties. Nu galīgi neesmu gatava lielajai dzīvei.

( Anekdote atslodzei )

01:06

Šodien sabiju pie kosmetoloģes. Viņa nosauca visus manus kaitīgos ieradumus, ēšanas parašas, pat to, ka man pašlaik bēda par Lauriņu (to, ka par Lauriņu, gan viņa nezināja) un vielmaiņa nav perfekta. Un tas viss, paskatoties uz ādu. Pateica, ka man jādzer vīns. Un hormonālā kontracepcija un tomāti, un kāposti, un teļa gaļa nav priekš manis. To gan viņa pateica pēc asinsgrupas.

Man vienkārši bail sametās, that's all. Ja man mamma varētu šitā visus grēciņus nolasīt? It kā super, bet no otras puses, nebūtu vairs nekāda noslēpuma


Un man tiešām uzacis bija tādas, ka es izskatos dusmīga???

Starp citu, man nezkapēc nepatīk tas, ka kāds uzsver manas prāta spējas, tas laikam sakņojas tajā uzskatā ka gudra=krople, bet stulba=smuka. Katrā ziņā, ja man pasaka, ka labi izskatos, tas man patīk labāk, nekā atzinība par manu gudrumu. Un nedomā, ka man ar sava prāta apzināto daļu gribas šos stereotipus atbalstīt. Nebūt ne! Es tak saprotu, ka tās ir divas nesaistītas lietas.

01:50

Interesanti, a tā būtu krāpšana bučoties (laizīties, sūkties, skūpstīties, vienalga, kā to sauc), bet tā pa jokam (nu, tu saproti) ar meiteni sava drauga priekšā, ja viņam patiktu skatīties? Nē, nē, Madarai mani nevajag, viņai pietiek ar Raivīti (es tā ceru, ka viņiem viss kārtībā būs!).

Poll #7364
Open to: All, results viewable to: All

Nus?

17:38 - Par skolu.

A man, a es, a man, a man, jā, būs tomēr uz atestāta vidējā atzīme apaļš 9. Pašai kaut kā prieks beidzot par sevi. Tikai šoku paķēra, kad piefiksēju, ka teikums "un šinī brīdī absolveti sveic skolotājus", attiecas tieši uz mani. Tik dīvaini!

Bet tā jau neko dīvaina sajūta, kad par tavu dibenu jūsmo piedzērusies meitene, kurai problēmas ar savu puisi, un mans draugs (no sērijas: "tik superīgi ieķerties varētu"). Abi tādi pilnīgi sadziedājušies!

21:37 - Dzirkstis

Uhhhhh, pēdējā laika spilgtākā, krāsainākā, komiksīgākā, cietsirdīgākā un ļaunākā filma priekš manis ir Sin City. Bet skaista filma, tikai nevarētu teikt, ka man patika: pārāk daudz tā ļaunuma. Ja nebūtu bijis tās mīlestības dzirksts, būtu traki. Taču mīlestība skaista: vienkārša, dabiska, ļoti patiesa.

Sestdien man bija baisākais sapnis. Pavadījām laiku kaut kādos mājas bēniņos, darot ko nu kurais. Bet vienā pažobelē mitinājās Dievs, kurš sauca pie sevis pa vienam cilvēkam. Tad viņš kādu sauca, neviens nevēlējās iet, aizgāja viena tantiņa, taču sajūta man bija, ka nomiru es, bet beigu beigās, kad ar liftu braucu kur augstāk, izrādījās, ka tas bija mans brālis. Varbūt tādēļ, ka mēs gulējām vienā istabā (ne sapnī), un viņš man bija jau nobesījis ar savu krākšanu, šņākšanu un runāšanu? Bet tāds sapnis man pirmo reizi, tik spilgts.

Un iesaku neņemt rokudzelžus (baigi viegli maitas saplīst), bet gan auduma bikšujostu. Ir tik laba sajūta, situācijas noteicējam esot.

Mana mīļā, gudrā meitene Madara ir nelaimīga. Viņas vīriešcilvēks viņu nenovērtē, kā nākas. Viss tur karājas mata galā. Aj, ja jūs zinātu, kā man par viņu sirsniņa sāp! Un, jopcikiņ, kādēļ gan "uz mēles ir, bet laukā nenāk"? Tas mana vīriešcilvēka vakardienas izteikums, iespaidīgi tusējoties un kopābūšanas jubileju svinot.

00:09

Ehh, lieliska diena. Devos uz Siguldu "Zuļģim iedot ierakstīties albumā, ko dāvināsim audzinātājam". OK, tas, lai lietišķāk skanētu. Beigu beigās viņi mani pielauza pamēģināt uzslēpot ar ūdensslēpēm. Neskatoties uz to, ka man bija super instrukori (smējās tikai ar mani par mani, nevis vienkārši par mani), nekas man, protams, nesanāca un ilgi vēl drošvien nesanāks. Bet gan jau, gan jau:) (kā Raitis izteicās, āķis lūpā ir)

Un tad. Jā, tad bija gājiens cauri Vecrīgai. Es sapratu, ka tik ilgi nav tā dejots, ka otrā rītā sāp kājas un vienīgais, ko gribās: auksta vanna. Ārprāts, pilnīgi gandrīz uz tās mazās bruģētās ieliņas arī bimba panesās. Lai arī Rīga man nepatīk, bet vecpilsētas laikam nevaru. Sajūta tur bija "kā mājās" gandrīz. Vē, nupat arī sabēdājos, ka Vecrīga nepelnīti otrajā plānā palikusies.

01:19

Zinietvaiziniet, tagad lasu tādu grāmatiņu, saucas viņa "Divpadsmit", tas ir narkotikas nosaukums, bet pati grāmatiņa par bagātajiem, izlutinātajiem jauniešiem. Sāku, protams, pa daļai vilkt paralēles ar savu ģimeni, lai gan tur pavisam citi apgriezieni un vēriens. Bet es gribēju iemest vienu citātu. Nevaru teikt, ka piekrītu šeit izteiktajai idejai, bet izteksmes veids visnotaļ spēcīgs.

Vienpadsmitajā klasē visi mācījās ētiku, tas bija obligāts priekšmets. "Kāpēc?" Baltais Maiks (oriģināli gan ka White Mike, kas skan labāk) netika gudrs. Viņš vienmēr garlaikojās ētikas stundās, tomēr pamanījās tikt cauri ar A līmeņa atzīmēm - līdz tai reizei, kad notika diskusija par reliģiju: diskriminācija, ticība, brīvība, un tādā garā. Baltais Maiks atgāzās krēslā un klausījās, kā klasesbiedri cenšas pateikt, ka viņi augstu vērtē kristietības morāli, tomēr uzskata, ka reliģija ir opijs masām. Viņu klases melnādainā, stipendiāte, sāka stāstīt par to, kā viņa svētdienās iet uz baznīcu un dzied, kāda kopības sajūta tur valda. Baltais Maiks bija sliktā noskaņojumā. Viņš pacēla roku, un visi pagrieza galvas uz viņa pusi, jo Maiks vienmēr pateica kaut ko savdabīgu.

- Nelaime tā, ka reliģija ir tikai bēgšana no realitātes. Tāpat kā kopības sajūta. Tas ir tikai vientulības dēļ, kaut kas, pie kā tverties, kad cilvēks pats nespēj tikt galā. Tā domāta vājiem cilvēkiem. Vai tā ir spēka izpausme - ievērot morāles normas? Nebūt ne. - Šķita, ka melnā meitene ir tuvu asarām. Skolotāja lūkoja Maiku pārtraukt, bet viņš turpināja, skatoties viņai tieši acīs. "Klausies vien, ko es tūlīt pateikšu."

- Tāpēc, ka patiesībā, stāvot uz ceļiem baznīcas sola priekšā, jūs vienkārši sūkājat Dieva daiktu.

- Ej ārā, Maik, - teica skolotāja, norādot uz durvīm. - Tūlīt ej ārā.

Un vispār par sūkāšanu un visādām šitādām lietām (arī kaut gumijlekšanu, izpletni, niršanu, eksotiskus ēdienus ieskaitot). Cik mēs daudz palaižam garām, jo baidāmies eksperimentēt. Tas vispār ir vāks!

19:15

Šodien man oficiāli sākās vasara. Pēdējais eksāmens uzrakstīts beidzot. Tāda atvieglojuma sajūta, kas mijas ar neziņu. Jo šobrīd patiešām nezinu, ko darīt, ko nedarīt tālāk/vēlāk/pat tagad. Cerams, ka pāries:)

( Vēlies prognozēt, kā tad man īsti būs gājis eksāmenos? )

Ā, vēl vēlējos, lai jūs visi zinātu, kā man izgāja (varbūt kādam noderēs mana negatīvā pieredze). Vakardien nopirku dievīgākās siksniņkurpes Stokmanā, neteikšu, ka viņas bija afigenna lētas, tādēļ sabēdājos nedaudz, ka tas bija pēdējais pāris (prasīju, lai man atnes jaunu pāri), un nedabūju nekādu atlaidi. Īpaši jau izļurkājušās tās kurpītes nav, bet tomēr jauns paliek jauns, un viena apvalkāta kurpe paliek viena apvalkāta kurpe. Liels bija mans pārsteigums, kad šodien atkal veikalā bija parādījies 39. izmērs tai kurpei. Kad apjautājos pārdevējai viņa apgalvoja, ka ŠODIEN ESOT BIJIS PIEVEDUMS. Kamōn, pievesta viena kurpe? Jo nekas cits tur mainījies nebija. Nujā, uzmanieties tai veikalā, ka jums ar' tā negadās. Es jau uzrakstīju to Stokmana sūdzību, bet gribēju zināt, vai ir kādi vēl ieteikumi, ko es varētu darīt lietas labā, jo šī sistēma man galīgi neimponē.

01:09 - Man vismaz ir jautri

Kaut kā Mārim ar brāli svētdien iznāca tāda saruna, ka Māra pēdējie vārdi bija ar jēgu "neviens mani nemīl, tikai tu, Jāni". Nagļakā, tāds nemanāmais mājiens manā virzienā!:) Kota es, es jau neko, teicu, ka mamma viņu arī mīl un ka mammas jau vispār savus bērnus mīl, un tā. Nē, Signīt, ne TĀ es to domāju.

Es atļāvos pavaicāt, vai tas bija kāds mājiens vai kā, "nē, Signīt, es taču ar rokām nemāju neko, vai ne?"

Arvienvārdsakot, es vēl nekad nevienam neesmu atzinusies mīlestībā, skarbi, bet nedomāju to arī darīt bez īpaša pamudinājuma, respektīvi, pirmā. Klasiskas vērtības nerūs. Tā tāda spēle.