Ehh, lieliska diena. Devos uz Siguldu "Zuļģim iedot ierakstīties albumā, ko dāvināsim audzinātājam". OK, tas, lai lietišķāk skanētu. Beigu beigās viņi mani pielauza pamēģināt uzslēpot ar ūdensslēpēm. Neskatoties uz to, ka man bija super instrukori (smējās tikai ar mani par mani, nevis vienkārši par mani), nekas man, protams, nesanāca un ilgi vēl drošvien nesanāks. Bet gan jau, gan jau:) (kā Raitis izteicās, āķis lūpā ir)
Un tad. Jā, tad bija gājiens cauri Vecrīgai. Es sapratu, ka tik ilgi nav tā dejots, ka otrā rītā sāp kājas un vienīgais, ko gribās: auksta vanna. Ārprāts, pilnīgi gandrīz uz tās mazās bruģētās ieliņas arī bimba panesās. Lai arī Rīga man nepatīk, bet vecpilsētas laikam nevaru. Sajūta tur bija "kā mājās" gandrīz. Vē, nupat arī sabēdājos, ka Vecrīga nepelnīti otrajā plānā palikusies.