Nu, iedzer ar mani ;)

da es vienkārši zinu šito te sajūtu, man arī tā bija, kad bērns bija maziņš. ka objektīvi viņš IR pats labākais, pats skaistākais manā dzīvē, un bez viņa es neesmu īsti es... bet tajā pašā laikā es piefiksēju, ka kaut kas nav lāgā. un tad sāku laiku pa laikam iziet ārā kaut vai tēju iedzert, un sajutu, ka atdzīvojos. kā patstāvīga būtne.
saproti, tas "piepildījumu es gūstu mājās" savienojumā ar "kā man besī ārā sīcis un es pats par to, ka nevaru palīdzēt sievai, plus vēl ģimene čakarējas" - tā ir pazīme, ka pārāk daudz kas salikts vienā svaru kausā & vairs nav līdzsvara. tas ir tikpat kaitīgi kā ielikt visu savu enerģiju darbā vai izklaidēs vai mācībās.