Mazulīt, visiem večiem nevar būt atsaldētā attieksme "a man pohuj, ka viņai sāp, es esmu vecis, es te uzpīpēšu, paprasīšu, vai viņai kaut ko nevajag, un jutīšos padarījis savu darbiņu". Ja cilvēks pārdzīvo un jūt līdzi savai mīļotajai sievietei, tad pie smagām dzemdībām viņš jūtas psiholoģiski daudz smagāk. Jo sievietei dzemdības ir pirmām kārtām fizisks pasākums, tu izturi procesu, un miers - tu esi pārāk nogurusi, lai domātu par iespējamām problēmām, bez tam arī smadzenēs ieslēdzas bloks - "nedomāt par slikto". Vīrietis savukārt nevienu brīdi nevar justies mierīgs, un viņam nav iegansta izslēgt sliktos scenārijus.
T.i., ja vien es ļoti nekļūdos, Endžija šobrīd nedomā - neatļaujas domāt - par to, ka viņai sāpēja, par to, ka viņa varēja zaudēt bērnu. Viņa ir priecīga par to, ka viss ir beidzies, bērns ir dzīvs, un viņa ir vesela. Un sliktās domas vienkārši instinktīvi nelaiž klāt (pati zinu - jo es tikai 3 mēnešus pēc dzemdībām aptvēru, ka mans bērns varēja arī nomirt tās nedēļas laikā, kamēr bija inkubatorā).
Uldis savukārt n-tās reizes ir pārspēlējis visu, kas notika, pārdomājis, ko varēja darīt, ko vajadzēja darīt, kā varēja būt, kas ir bijis pats sliktākais variants, bla bla bla - tās ir domas, kuras vīram & tēvam ir vienkārši neizturamas.

Tā ka pārvērtē pati savu attieksmi. Citādi var sanākt tā, ka tavs vīrietis aiziet pie visiem velliem tikai tāpēc, ka pārdzīvo tevis dēļ...