Bet nu jau ir labāk.

Pilnībā tevi saprotu; es līdzīgā situācijā droši vien būtu sabrukusi daudz ātrāk. Tā ka nepārmet sev. Viss tas pasākums pats par sevi nav nekāda medusmaize, bet, ja es iedomājos, kā jūtas cilvēks, kurš būtībā nevar neko darīt lietas labā - droši vien pilnīgs psc.

Bez tam man ir tādas aizdomas, ka vīra un tēva klātbūtne vairāk nepieciešama nevis paša procesa laikā, bet pirmajās dienās pēc. Un es personiski vienu nomainītu pamperi vai vienu stundu rūpju par sīko, kad šim sāp vēders, vērtētu augstāk kā vienu stundu klātstāvēšanas dzemdībās. Tā ka nepārmet sev; Lielā Tēva Loma tev tikai vēl priekšā :)