Brīžiem nāk virsū melnie un tajos brīžos es vispār nezinu ko es daru un kāpēc ir tā kā ir. Tajos brīžos gribas visus un visu aiz sevis un sev apkārt likvidēt. A tad pienāk nākamā diena un liekas, ka viss ir pat ļoti labi!
Nezinu vai tās ir bailes no nezināmā, vai vienkārši nespēja noticēt tam kas notiek, vai vēl kaut kas cits, bet ik pa brīdim nāk prātā tādas stulbas domas un tas mani pamatīgi tracina. Jo tādos brīžos ne tikai sev čakarēju pašsajūtu, bet arī radu nepatīkamas emocijas līdzcilvēkos (sievai). Un tādas manas emocionālās izdarības mani tracina, jo nezinu kā lai no tā tieku vaļā. Ja es kaut vai zinātu, ka vēl dažiem topošajiem tēviem ir līdzīgi, es jau justos labāk, jo tad es zinātu, ka tas tā daudz maz normāli - tip uztraukums, neizpratne, bailes ...

Fig paimjoš. Bet paldies par labajiem vārdiem. Nedaudz palīdzēja :)