Biju aizkāpis ciemos pie paziņām uz kojām. Baisi ilgi tur nosēdēju - līdz apmeklētāju laika beigām. Kad devos prom, pamanīju, ka viena aizdomīga sieviete (čigāniete) cenšas atmūķēt vienas istabiņas durvis. Gāju aizrādīt, a šī izvelk pistoli un saka, ka es esot viņai iztraucējis ... saprotu, ka nu ir S... vagā un laižos. Un viņa man iešāva kājā. Ievaļīju tuvākajā istabiņā, un saku lai skuķi zvana ātrajiem, jo es esmu sašauts. Nu viņas piezvana. Paiet 10 minūtes, paiet stunda ... neviens dakterīts pie apvāršņa nerādās. Saprotu, ka nav ko marinēt un klumburēju pats meklēt kādu ārstu, jo skaidrs, ka lodi vajag izņemt un brūci vajag aizšūt. Bez tam baile, ka ode varbūt skārusi artēriju, lai gan asīņu gandrīz vispār nav. Tieku līdz kaut kādai slimnīcai, bet tur man paziņo, ka neviens ārsts neesot uz vietas un ka palīdzēt man varēšot labākajā gadījumā tikai nākamajā dienā, a pulkstens ta ir naktī ap vieniem. Izklejojos pa visu ciemu. Nekā. Sāk aust rīts un ieraugu, ka pieturā stāv pirmai rīta autobus, kas brauc gar vienu slimnīcu. Kāpju iekšā, braucam. Nākamajā pieturā tam busam kaut kas notiek un visiem ir jākāpj ārā. Eju kaut kur. Beidzot nez no kurienes uzrodas fāteris. Uzzin kas par šaizēm, sazvana kaut kādus ārstus. Beidzot tomēr kādi dakterīši uzrodas. Aizrauj mani uz slimnīcu. Uzreiz liek uz operāciju galda un operē. Atrubos. Pamožos, pēc operācijas. Un māsiņa man paskaidro, ka man kājā ir atklājuši kaut kādu izaugumu, tādu kā kabatu, kam tur vispār nevajadzētu būt, un lode biju iesprūdusi tajā kabatā, tāpēc es neesot asiņojis un vispār tikai tāpēc esot dzīvs palicis. Tā arī man dakterīši nespēja izskaidrot kas tas par izaugumu man kājā.

Lūk tādi bija mani šīs nakts piedzīvojumi.