Apdomājos.
murkjelis rakstījis par to kā māsas draugs/vīrs pasācis pļēgurot dažas dienas pirms sīča nākšanas pasaulē. Tad tur tie komenti par bailēm un gļēvo vīrieti.
Un tad tā mazā pārdoma par to tēmu. Pats drīz būšu tētis. Atceros to pirmo reizi, kad daktertante paziņoja, ka jā - būs bēbis. Toreiz man kājas saļodzījās un vajadzēja pieturēties, lai nenogāstos. Bija brīdis, kad iekšā plosījās domas par laišanos lapās. Ir tā dēļ gribējies pieliet aci. Baile arī ir. Neziņa ir. Viss emociju blāķis brīžiem spiež un smacē. Zinu, ka tad kad sīcis izlīdīs ārā, es gribēšu paraut kādu vakaru nu tā pa niknam. Bet es zinu, ka lai kas nenotiktu, lai kādas būtu mirklīgās emocijas, es savu sievu nepametīšu vienu ar mazo. Ne jau tāpēc, ka sievas žēl (viņa ir tāda, ka pati ar visu tiktu ļoti labi galā), bet gan tāpēc, ka tas ir mans bērns. Viņš ir tāds vienīgais. Un es neļaušu nevienam citam potēt viņam smadzenes. Tādas tiesības būs tikai man un manai sievai.
Tādus vājuma brīžus var un vajag pārkāpt. Nolamā sevi, pasauli un visa radītāju, bet kāp tām stulbajām vājuma emocijām pāri.

Esi vecis vai neesi???