Nu kopējā ievirze visā tajā sarunā bija par to, ka cilvēki nespēj iebraukt kā var nepildīt tradīcijas. (nu tā apgredzenošana ir tradīcija?)

Par vecākiem?
Nu es tev varu pastāstīt. Es savus senčus cienu. Viņi ir riktīgi labie. Dīvaini, bet forši sencīši. Bet. Manējiem senčiem ar laikiem ir kā ir un ierašanās viņiem būtu riktīgais čakars. Iedomājies - braukt 130 km lai 5 minūtes paskatītos kā mūs saprecina un mēs parakstam papīru? Un tad tie 130 km atpakaļ. Vesela diena izčakarēta. Protams viņi to vēlētos, bet man tas nafig nav vajadzīgs. Muterīte savā dīvainībā atkal kaut kādas muļķības sadarītu, par ko man būtu jākaunas vai arī man tas liktu justies neērti. Bez tam riebjas ja cilvēki raud. Bez tam sieviņa ir ļoti emocionāla un viņa ar negribēja ka citu pinkšķēšanas dēļ viņai pašai parauj uz bimbienu.
Ir vēl sīkumi kuru dēļ netika nevienam tas teikts, bet tas jau ir tik personiski ka to izstāstot es aizskartu kāda cilvēka jūtas.