Katastrofālu sapni redzēju. Tjipa pasaules galu. Palika tumš. Kaut kādi mistiskie mākoņi bija aizseguši sauli. Kad tā atkal parādījās, tā bija palikusi lielāka un baltā krāsā, tāda kā sasalusi. Tad pamazām tā palika pelēcīga un tumšāka un tumšāka, un zeme iegrima aukstumā un tumsā. Baisas sajūtas.

Un vispār kaut kas neloģisks - varu piemosties 6.00, bet nevaru sevi atdzīvināt 6.45 un pat 7.30 ne. Un ta vēl tas milzīgais mīļuma trūkums.

Nu bet anyway ir labi!