Piemeties rūķīts dīdītājs. Nespēju nosēdēt un figņa uz rokas izskatās pēc mērķa. Un smeldz mugura. Un plaukstas locītava sprūst un ķerās, un sāp. Arī alu gribas. Arī daudz naudas noderētu. Būtu vēl VP, tad es stieptu savu miesu uz turieni un tur pats savā nodabā iebaudītu Lāčplēša tumšo.

Baisi pietrūkst tāda vienkārša pasēdēšana labā vietā. Pietrūkst tā priecīgā sajūta, kad kārtējo reizi satiku kādu no savām lēdijām. Vai tas nozīmē, ka man viņas jau sāk palikt par daudz? Bet es taču bez viņām nevaru! Vai tomēr varu?
Nu gandrīz jau kā blondīne sāku justies. Ak ta pareizi ... es tak esmu blondīne.

Peace tauta!