Oi ... atcerējos tak, ka atkal šīzō sapni redzēju. Visa tā darīšana bij ap mukšanu no kaut kāda monstra, kas grib atgūt maģiskos nažus. Tur bija mīkla ar tiem nažiem. Bij kaut kāds uzdevums, kas jāatmin. Tād pēc atbildes uzminēšanas bij jāskaita robi uz nažiem un pēc tā varēja uzzināt kādā secībā tie ir jāsakārto. + Vēl vajadzēja dabūt kaut kādu kristālu, ko kaut kāda lēdija bij izmetusi pirms vairāk kā 200 gadiem un tagad atrada zem aizmirsta apsalušā akmens. Tā kā mīklu lāgā nevarējām atminēt, tad pielikām klāt divus parastos nažus. Tad mūs atrada tas monstrs. Nemirstīgs. Uzkāpām kaut kādā augstā skapī, kur viņš lāgā nevarēja tikt klāt. Beigās atklājās, ka vienīgais, kas tam monstram skādē ir šnabis. Tad nu no cita plaukta savācām grādīgo dziru un aplaistījām to monstru. Tad es atcerējos, ka reiz jau no tā monstra esmu bēdzis un tikai ar šnabja palīdzību varēju tik no viņa vaļā. Tad dzirdēju kā zvana modinātājs, bet es nevarēju pamosties. Sapratu kā jābeidz ir plosīties, bet nevarēju pamosties. Murgi ...

A patiešām es jau reiz biju sapņojis par to pašu monstru. Un tiešām tai sapnī arī tikai ar šnabi varēja tam monstram skādēt.

Nu ko lai secina par manu smadzeņu darbību?