A vot jokainu sapni redzēju Atkal redzēju jūru. Tāds forši vētrains laiks. Esmu buru kuģa masta galā. Nu masts tāds nedabīgi augsts. Veči rāpo pa virvēm un kaut ko ķimerē. Uzpūš atkal viena stiprāka brīze un viens džeks atdalās no masta un zveļas lejā. Kaut kur pusceļā šis atver izpletni, bet tas sapiņas, tad viņš atver rezerves izpletni, bet arī tas sapiņas. Vējš šo atkal dzen uz masta pusi. Šis atkal iepiņas šnoros. Atkal aizlido tālāk nost no masta, un atkal lido atpakaļ uz masta pusi un atkal atsitas pret mastu. Tā viņš plivinās daudz un dikti, līdz no "lidotāja" kārtējā trieciena pret mastu zaudē līdzsvaru un zveļas lejā kāds cits vecis. Žveļas lejā un tā forši izklājas uz ūdens. ... Tad mūs sūta šo meklēt. Es atadu zelta pulksteni, kurš rādīja, ja nemaldos, 5.29. Tad nu jau otro sapni pēc kārtas uzradās tā foršā viena no manām izbijušajām draudzenītēm! ... Tālāk tāds pārāk intīms moments, lai to stāstītu!

Tātad, sapnī redzēta jūra, daudz zaļās krāsas, zelta pulkstenis un viena no vis vis vis mīļākajām bijušajām (otro reizi pēc kārtas). Jūra - šķiršanās. Zaļā krāsa - nodevība? Pulkstenis - laiks. Bijusī - kāds cilvēks.

hmmm ... Kurš? Kad?