Tātad pa ilgiem laikiem atkal redzēju brāļa sievu. Vēl tik dažas nedēļas un mazais pērtiķēns līdīs no viņas ārā. Tāda atklājuma dēļ aizdomājos līdz šitam - ka tik papļāpāju ar kādu izbijušo klases biedru vai draugu, lielāko ties džeki jau sāk apdomāt precību un bērnu iespējamību savā dzīvē, draudzenes jau pārnoilgojušās pēc precībām un apdomā bērnu iespējamību ...

Vai man tuvie un citādi zināmie cilvēki galīgi sadomājuši no dzīves atvadīties???

Bērni? Precības?

Itkā man nekas labāks nebūtu ko darīt un kur naudu ieguldīt! Vot kompis jānopērk, piemēram! A pietiks ar citu bērniem!

Zinu jau zinu, ka nebūs ne ilgi jāgaida, ka omammas jau piedraudēs, lai es ātrāk iestādu kādu bēbi un savācu kādu lēdiju, a to nevarot mierīgi nomirt! Bračkam jau tā bija!

Vai tas ir kaut kāds standarts, ka jāapprecas un sīcis jāuzštancē???

upd: nu tīri tādas kā kretīnības vadīts es vienu savu pēcnācēju pacentīšos atstāt aiz sevis, tā teikt lai turpinātu (šito nedrīkst teikt skaļi)!