ārāprāc!
Šorīt visā rīta stulbumā aizmirsu savu somu mājās. A somā ta man kafija darbam, maks ar naudu un planšete izklaidei. FCK. Toties varēju vilcienā par dzīvi padomāt. Un lūk ko izdomāju. Cilvēkiem no manis ir bail. Gandrīz 100% gadījumos es esmu pēdējais vilcienā kam apsēžas blakus. Es neesmu resns, sasvīdis apdzēries vecis. Esmu samērā tievs, nesasvīdis un neapdzēries, parasti, relatīvi jauns vīriešcilvēks. Tad kāpēc ļauži nesēžas krēslā man blakus??? Es protams par to neskumstu, jo svešus cilvēkus reāli ciest nevaru, bet interesanti.
Pie tam, tā kā pamazām apgūstu ķermeņa valodas nianses, tad beidzot varēju pavērot cilvēkus un salīdzīnāt teorētiskās zināšanas ar praksi. Parasti es lupīju planšetē kārtējo Time Team sēriju vai pārlasu kādu no Velsa stāstiem, bet šoreiz papētīju cilvēkus. Tikai novērsa uzmanību puika, kurš vienīgais no manis nebaidās. Tas puika katru reizi apsēžas man pretī. Un iegrimst dziļā miegā. Tā viņš tur guļ atgāzis galvu, muti vaļā un reizi pa reizei noraustās. Ja mācētu daiļi izteikties, tad veselu attīstības posmu par viņu varētu aprakstīt, jo viņš man jau kļuvis gandrīz vai kā paša dēls, jo no rītiem kopā braucam jau vismaz 3 gadus. Arī viņš ir blonds :)